***
Manai dvēselei salst.
Tu tur nevari darī neko,
Tikai atvest pegazu spārnoto
Un brīvībā laist.
*
Brīvībā esam mēs visi
Bez izpratnes, kas tā ir.
Tādēļ dzimsi un mirsi,
Lai saprastu, kāpēc tā ir.
*
Saulgrieži pagāja,
Vasaras nav.
Vēsums apsedlo vienradzi
Sen nemirstīgo…
*
Atveru atmiņu lādīti
Tur – visa dzīve līdz šim.
Iespējas izmantotās
Un garām palaistās.
*
Lasu senlaiku druku.
Brīnos, ka saprotu to.
Vienīgi senās zīmes
Atklāj sen meklēto.
/Aija Štube/
***
***
Iet tā, ka pēdas nepaliek,
Paliek darbi, ko ikdienā dari.
Šādi cilvēki viens otru nesatiek,
Lai gan zin, ka ir līdzīgi Gari.
*
Šādi cilvēki neklausās lekcijas
Par viedumu, problēmām, dzīvi.
Viņi ik brīdi izdzīvo
Šajā mirklī pildīto brīvi.
*
Viņi nezīlē nākotni citiem –
Tiem izvēlē brīviem būs kļūt!
Projām no lasītiem maldiem –
Viņi māca Cilvēkam būt!
/Aija Štube/
***
***
Spožums un posts ir tas, kas tev nemieru rada,
Bet pievilts tavs gars, jo nebija senatne tāda,
Par kādu tev stāstīja tā, kura fantazēt prot.
Tavam garam tā važas, ne patiesu brīvību dod!
*
Aizmirsti visu, kas teikts un ko vēlies dzirdēt!
Tad parasti stikliņi pārstās kā dimanti mirdzēt.
Viltus vieduma stāstniece sen jau to visu zin,
Bet atklāt kārtis tā nevar – šo dzīvi tā plaši svin.
*
Bet viss tavā ziņā – mieru vai nemieru svērsi.
Ko pļaut esi taisījies, pašlaik to kaislīgi sēsi…
Cik brīva ir griba, tik nebrīvs ir paša prāts,
Vai savaldīt spēsi to? – tieci tu uzrunāts!
/Aija Štube/
***
***
Vai zināt, kam cauri ir nācies iziet un atgriezties?
Vai zināt, ka Ceļš šis nav rozēm kaisīts?
Un pienāk brīdis, kad gribās atpakaļ pagriezties,
Lai redzētu, kas un ar ko šajā Ceļā ir saistīts.
*
Vai zināt, kur paša Likteņa Sakni var izrakt?
Vai zināt, cik asi ir dzelkšņi uz Ceļa?
Ir pienācis laiks ikkatram to visu reiz izprast,
Un tādēļ nav “jāmazgā citu netīrā veļa”.
*
Vai zināt, ko Brīvībā Brīvie dara?
Vai zināt, kur visuma sākums un gals?
Ir cilvēkam jāizprot zināšanu vara,
Tad nemocīs Sirdi ne kaislību kvēle, ne sals!
/Aija Štube/
***
***
Ja tu spēj un ja tu vari,
Izej apsveikt pavasari!
Augšāmceļas dzīvība,
Dabas dotā brīvība.
Uz tauriņa spārniem atnesta,
Ikvienam tā sirdī tiek iedvesta.
Ieskaties ziedos – tie smaida,
Un sals tos nenobaida.
/Aija Štube/
***
***
Pacelies pāri ikdienas miglai,
Kura tik draudīgi iesūkt mūs steidz.
Atceries, piederam Brīvajai dzimtai,
Tādēļ vaidēt un žēloties beidz!
*
Uzturi sevī Brīvības garu,
Neļauj to samalt ziņu portāliem.
Nav mums kopīgs nekas ar šo baru,
Kuri tic reģiem un sapņiem fatāliem.
*
Lido domās, esi ar Savējiem
Lai arī bieža būtu šeit vilšanās,
Nebiedrojies ar svārstīgi galējiem,
Pienāks mums īstā Augšāmcelšanās!
/Aija Štube/
***
***
Ja liktens visu dzīves vada,
Tad kur šeit brīvā griba dzīvi rada?
Tu izvēlies un ej pa ceļu citu,
Bet rezultātā galapunkts tas pats.
*
Un rodas jautājums – vai vadāmi ar pulti,
Vai zemapziņas kods liek savos labirintos klīst?
Un visas jogas, treniņi un semināri
Apstiprina to, kas lasāms grāmatās:
*
Kā savā pasaulē gūt mieru?
Mierā – prieku, laimi, līdzsvaru?
Bet cik šis ieguvums ir īsts?
Vai apakšā jau nesmej ilūzija?
*
Un ja tev pēkšņi mainās apkārtējā vide –
Ne eņģeļi, bet dēmonpagrīde?
Pie sevis velk un vilina un gaida,
Kad pietrūks pacietības smaidīt nelaimē.
*
Un nāk vēl kāds, kas iespiež labo dziļi
Tai elles nostūrī, kas viņam pazīstams.
Tad sveiki, gaišie garīgie un tie, kas viņiem tic,
Tev kāpnes neiedos, lai izrāpies no celles.
*
Bet uzradīsies glābēji, kas pārzin elles baismas.
Tie zinot īsto taciņu no tās, bet viņu pavadībā.
Jo visas citas – māņi, ilūzijas, grēks,
Bet viņu “dievs” un skaidrojums ir patiesība…
*
Ja liktens visu vada šā vai tā?
Kur brīvai gribai atstāta ir vieta?
Jo atnāk Notikums un pasmejas par visu,
Viņš atņem brīvību un spēlējas ar to.
*
Dod mācības: tu sevi sakārto,
Un maini režīmu un ēdienkarti arī,
Bet nemainās nekas tik nozīmīgi tieši,
Lai varētu tam noticēt pavisam cieši.
*
Ir brīva griba cilvēkā un viņš to vada,
Un nevis datorspēlē “dievi” avatārus rada.
Kas izlemt spēj tik šauros rāmīšos
Datorprogrammas ciešos ietvaros.
*
Bet varbūt sūtīt fatālismu zemi ēst
Un sākt ar nagiem kaut vai zemi plēst?
Pa īstam, tā no sirds, bez pamācībām.
Un skaties – uzduries tu jaunām patiesībam!
*
Brīvā griba – brīvi darboties
Ik brīdi, lai vai kur tu esi.
Kaut ārpusē ir ilūziju pilis, eņģeļi vai elle
Atslēga ir apzināta atbildība arī tur.
/Aija Štube/
***
***
Mēs skrienam caur brikšņiem,
Saduramies ar ērkšķiem,
Mēs pakrītam tā,
Ka ar seju melnzemē.
Mūsu basās kājas sen pieradušas
Pie čiekuru, akmeņu masāžas,
Un tērpi nav bārbiju kleitas.
Mēs vienkārši brīvību baudām
Mūsu zemes brīvajā dabā,
Un pat, ja mums sāp,
Mēs dvēselēs smejam,
Jo tā mēs jūtam galveno –
To, ka dzīvojam!
/Aija Štube/
***
***
Nestāvi priekšā manai aizai!
Redzu, ne tilta, ne virves tur nav.
Domās jau esmu pāri šai plaisai –
Ar to arī pietika – saprast, ka nav
Cilvēku sacelto šķēršļu.
Es neredzu tos, jo eju pa savu –
Neviena vēl neietu pļavu,
Un nevelku līdzi sev lieku kravu
Ar sakrātām viedo zināšanām.
Visam savs laiks – nu ir laiks visu atstāt,
Lai brīvs ir saprāts, domas un sirds.
Un skat’ Tavu brīnumu – brīvi ejot,
Saule daudz spožāk un siltāk man mirdz!
/Aija Štube/
***
***
***
rudraija 