***
Es lasu jūsu izmētātos akmeņus.
Esmu izstaigājusi takas un lielceļus.
Ja kādam patīk apsolīt un vēlāk klusēt,
Tas solītajam neatbilst pat ejot tusēt.
*
Bet nav tik traki – akmeņu man netrūkst,
Ne sviežamo, ne savācamo, jo tie nekūst
Ne siltā saulē, ne dienā saltā, vējainā;
Vien tavās acīs viss vēršas skaistā ainavā.
*
Un, kad tas pāriet, pelēcība nāk,
Ar tavu gribu un negribu tā rotaļāties māk.
Kur paliek tava brīvā griba, domas, kaislības,
Kad viss ir pelēks, bet tev jūtas atraisītas?
*
Tu zini, visiem nav tā prieka sajust to:
Zāli zaļāko un rudens rotu spilgto.
Vai domā, citi jūt tāpat, kā tie, kas bauda vīnu?
Tu zini, ka tā nav, bet klusē raidot vieglu smīnu.
/Aija Štube/
***









