***
Mēs reizēm sevi izmetam kā saplīsušas zeķes,
Un aizmirstam, ka tas ir tikai apvalks –
Apvalks mūžam nemistīgai būtībai,
Ko neietekmē Zemes likumi un laiks.
/Aija Štube/
***
***
Viņa atkal atnāca pēc manas dzīvības.
Teicu: Ņem, ja nekā cita nav ko darīt!
Viņa atcerējās kaut ko steidzamu,
Un, pirms aizcirta durvis, nosvepstēja:
“Nu tad parīt!”, un projām bija.
Tā manas brūces lēnām dzija.
Labi, ka viņa nav no attapīgajām.
Parīt būs tāpat.
Vai nebūs..
/Aija Štube/
***
***
Mēs esam pasakā,
Kur miera nav nekad.
Ir bruņiniekiem jācīnās
Par daiļās dāmas roku.
Kāds izcieš mīlas moku,
Citam jāšaudās ar loku,
Un visi varoņos
Un nevaroņos dalās.
Daži aizmirstības salās
Pārvērsti par akmeņiem.
Vai tas ko neatgādina?
Par mācībām, kas
Skaistus vārdus birdina
Par labajiem un ļaunajiem,
Gaismas,Tumsas gariem,
Un tumšo likteņiem
Kā akmeņiem…
Bet paga, dzīvē
Nenotiek kā pasakā.
Dzīvē attīstība pamatā.
Tā nav taisna taka
Rožu alejā gaišā.
Tā ir arī ērkšķu,
Džungļu taka –
Grūtības, vilšanās, sāpes,
Bet kopuma tās ir
Augšup kāpnes!
/Aija Štube/
***
***
Saltas acis tev šovakar –
Skaidras un saltas.
Vakar tās dedzināja,
Krāsni sirdī iekurt spēja.
Uguns tevī
No skaidrības nenāk.
Izmaiņas tāpat.
Savādi, vai ne?
Vakar karsēji,
Šodien stindzini,
Lēnām, maigi iemidzini,
Lai ir miers un skaidrība,
Bet tu jau zini, kas ir apskaidrība –
Ne jau miegā nāks šī parādība.
/Aija Štube/
***
***
Dzīve ir pārāk īsa, lai domātu par vakardienu.
Kaķi arī nedomā par pienu,
Kad iedod, tad labi!
Mēs maksājam par to, lai dzīvotu…
Maksājam par ērtībām.
Ja mēs kā putni lidotu,
Mēs cīnītos, lai izdzīvotu.
Cilvēkam vajag ne vien ērtības,
Cilvēkam vajag vētrības.
Lai baudītu, lai izrādītu,
Lai saprastu, kuras tās īstās…
Dimanta vērtība, vieda vārda vērtība.
Kam priekšroka dodama?
Izšķir to pieredze, apziņa, prāts –
Viss, kas gadsimtiem SirdsKausā krāts!
/Aija Štube/
***
***
Tu atnāksi, kad tam pienāks laiks
Ar spieķi vai rožu pušķi.
Tu būsi uzmanīgs un maigs,
Bet nekad netēlosi lišķi.
*
Es gaidīšu visu mūžu,
Bet mūžs šis ir ļoti īss.
Es varu kļūdīties brīžiem,
Bet ilgi šīs kļūdas, šķiet, dzīst…
*
Es eju tev pretī jau sen
Tikai tu to vēl nepamani.
Mani ceļā sirds mana dzen,
Kamēr citai tu dimantus dāvini…
*
Tu jau pie durvīm klauvē,
Bet man šķiet – tas pārdevējs.
Es eju raudzīties pasaulē,
Tu šķiti man savādnieks.
*
Bet pienāks laiks, kad tas notiks
Vētrā vai saulainā dienā.
Pieredzes mums beidzot pietiks,
Lai redzētu īsto Vienā!
/Aija Štube/
***
***
Atminos gadus, kad sapņi lidoja brīvi un droši,
Arī atklāti tika apvāršņi jauni un spoži,
Kad kaija nebija vienkārši putns,
Bet drošsirdis Džonatans Livingstons,
Un Kastanedu mācīja amizants dons Huans.
Tad Vienīgā patiesi tāda bija caur Mūžiem,
Jo Ričards Bahs tam sirdī noticēja.
Gāja gadi, sapņotāju dzīve visu koriģēja.
Par “skolotājiem”- biznesmeņiem,
Citi par upuriem grāmatu kaislībām kļuva.
Dažiem saprāts pateica prātam,
Kādām ilūzijām pakaļ tas ilgi skrēja,
Bet nemainīgs vēl aizvien
Ir šis daudzskaidrotais
Brīnums neizskaidrotais:
Cilvēka dzīve, šī Zeme
Un viss, kas notiks pēc tam…
/Aija Štube/
***