Mana variācija par šai laikā aktuālo sirsniņu tēmu…
Category Archives: PārDomas
Mēģiniet piezvanīt vēlāk…
***
Tu izmisīgi zvani uz telefonu,
kurš vienmēr ir ieslēgts
un vienmēr automātiski atbild:
adresāts nav sasniedzams,
mēģiniet piezvanīt vēlāk…
*
Tu mokies drūmās nojausmās,
minējumos un savas fantāzijas tēlos,
kuri tev rāda ainas
ar katastrofām, slimnīcām un morgiem.
Tu mēģini piezvanīt vēlāk…
*
Tu mēģini dzīvot ar visu to, ko zini
pēc likumiem, kurus neviens nav rakstījis,
bet visi cenšas izpildīt –
mākslīgi smaidīt un nedomāt
par to, kas notiek patiesībā.
Tu mēģināsi piezvanīt vēlāk…
*
Arī tad, kad pilsēta būs drupās,
zem kurām gulēs cilvēku ķermeņi
ar planšetēm un viedtālruņiem līdzās,
kad pārstās darboties Cilvēku likumi,
un savu “brīvību” slavēs marodieri,
tu izdzīvosi un mēģināsi piezvanīt vēlāk…
/Aija Štube/
***
Pasakā
***
Kad apkārt dzīve sevi apliecina,
Man patīk labāk “nebūt” nekā “būt”,
Un pieķerties pie domas, kura iemidzina,
Lai par daļiņu no nebūtības varu kļūt.
*
Lai no malas varu dzīvi vērot
Neiejaucoties ar savu: “Dari tā!”
Nav šai skaļumā neviena, par ko sērot,
Mana esība ir iegrimt Pasakā.
*
Pasakā var satikt raganu un arī labo feju,
Kāpt pūķim mugurā un lidot bezdibeņiem pāri,
Ar daiļo princi uzsākt ugunīgas kaisles deju,
Atrast nemirstības avotu, un burvību dzert kāri.
*
Pasakā, kur vienradži nāk ciemos,
Laimes māte svētību man dod.
Domāt nenākas par to kā sārtos liesmos
Šie tēli dzīvē, brīvību kur neatrod.
*
Bet dzīvē vergi, kuri domā: brīvi esot,
Māca “brīvību” pat tiem, kas sirdī tādi ir,
Bezjēdzīgas brīvo vergu važas nesot,
Taisnību no netaisnības sen vairs neatšķir.
/Aija Štube/
***
Sirds
***
Varbūt tu jūti un dzirdi,
Kā zibens izskrien caur sirdi?
Varbūt tā vēl ir šeit un dzīva,
Vai pacelties gatava – no ikdienas brīva?
*
Varbūt es velti cenšos paturēt
To, kam jāiet, to nevajag atturēt
Ne no bezdibeņu vilinājuma,
Ne saldo ilūziju valdzinājuma.
*
Tam mierīgi jāiziet cauri
Pat, ja finišā negaida lauri,
Bet arī skrambas un rētas
Ir tavas pieredzes vērtas.
*
Lai tie, kas vēl ikdienā – melš,
Tev priekšā ir bezgalīgs ceļš,
Jo tagad tev jauna Sirds,
Un tiem, kuri Redz, tā mirdz!
/Aija Štube/
***
Prom no pilsētas, kas vārās…
***
Viss pa vīlēm un uz pusēm
Pārraujams un sadalāms.
Un visvairāk tiem, kas klusē,
Atņemams un norakstāms.
*
Skaļi vārdi, pērkondārdi
Atņem prieku man un tev.
Labi vēl, ka nenospārda,
Vēlmē pielīdzināt sev.
*
Prom no pilsētas, kas vārās
Pati savās atraugās.
Mūs ved Daba prieka ratos –
Gaiss un upe pabaros!
*
Te par brīvu un uz pusēm
Dāvināms un atdodams,
Bet mēs paši tumsas pusē
Meklējam, kur Noslēpums…
*
Izgaismojas tumšā puse,
Aizbēg rēgi pagrabā.
Tur, kur ejam – gaisma pulsē,
Noslēpumus saglabā.
/Aija Štube/
***
Kurš pateiks?
***
Smags nogurums no paša rīta, un ārā negribās man iet.
Es labāk aizvēršu šo trauksmes pilno ārpasauli ar samta aizkariem ciet!
Pa plauktiņiem jāsaliek akmeņi – savi un svešu nestie un izmētātie.
Uz dažiem no tiem vīd seni simboli viedu sievu un vīru ieskrāpētie.
*
Varbūt jāuzceļ neliela piramīda, jāielien tajā un jālido brīvībā,
Domu un iztēles mikrokosmā, un tad – pa virsotni ārā:
Brīvā makrokosmā saburzītie spārni izplešas arvien lielāki,
Un nokaitētās atmosfēras viļņi kļūst aizvien mierīgāki.
*
Atmosfēras viļņos peld dažādas formas – cilvēku domu radītas:
Tur dailes krāšņākie uzmetumi un “ļaunuma puķes” badīgas.
Bodlēra eksperimentiem ir sekotāji, kuri pašlaik ir modē…
Kurš pateiks, kam būs un kam nebūs vairs vietas šai Zemes lodē?
/Aija Štube/
***
SirdsApziņas spogulī
***
Ļaudis, kas akli notic tam, ka labi zin,
Kur Patiesība piedzimst, aug un mīt,
Par to vien savu mēli bezjēdzīgi trin,
Bet patiEsība sirdsApziņas spogulī
Ļus ieskatīties tiem jau rīt!
/Aija Štube/
***
(Ilustrācija M.Bulgakova grāmatai “Meistars un Margarita”.)
Deja vu…
***
Un atkal krustcelēs ir mana tauta,
Tās daļa “izsūtīta brīvībā”…
Un tam, ka nav neviena nenokauta,
Varbūt ir upurēts jau sen par daudz…
*
Par daudz ir ticēts tam, ko saka
Tie svešie “labvēļi”, kas uzspiest prot
Šai tautai varaskārus valdoņus,
Kas maskarādēs veikli tērpus maina.
*
Ko tauta gaida? Savu Vadoni?
Kas pateiks priekšā, kas ir labs, kas nē?
Bet iespējams, ka jāmodina Varoni
Sev Sirdī, sirdī – Cilvēcē?!
*
Jo Varonis ir paša brīvā griba
Un paša atbildība brīvā dvēselē,
Bet Dvēsele jau visu Redz un Saprot,
Ka Cilvēks mieru negūst karojot.
*
Bet krustceles stāv vaļā svešiem vējiem –
Ar labējiem vai kreisiem kopā iet?
Ir tikties laiks ar “svešiem” savējiem,
Kad tuvinieku pilīs greznie vārti ciet…
*
Šis apjukums: ar ko? par ko? Kāpēc?
Ir atgriezies kā senā dežavū…
Bet varbūt tā ir vētra ūdensglāzē
Un visu skaidros TV “Bez tabū”?
*
Bet dzelmes dziļumā ir miers un klusums.
Tur saknes dzīvo visam, kam ir Gara Spēks.
Tur izzūd viļņu ņirbas laicīgs satraukums,
Un it ne nieka nespēj kara spēks.
/Aija Štube/
***
Vasaras lietus
***
Vasaras lietus mērķtiecīgi appludina manu pilsētu.
Bez liekas trauksmes labāk iet basām un atcerēties par to cukuru…
Neizkusīsim, pat, ja samirksim līdz pēdējai vīlei.
Šodien ir jāpadodas dabai – jāatdodas, jāļaujas tās spēlei.
*
Labi, ja liekās domas un sajūtas – kā pīlei ūdens.
Lai lāses nāk pār galvu, notek pār spalvu un izslāpušajā zemē krīt.
Jāatceras, ka daudz smaguma mums vēl tikai priekšā,
Bet par to nedomāsim šorīt – padomāsim par to rīt!
/Aija Štube/
***
Melna…
***
Melna, melna Likteņupe
Jau no rīta Saulgriežos;
Virs tās upes debess smaga
Miljons sāpju mākoņos.
*
Melna debess, melna upe,
Melna gaisma spokojās:
Šai dienai viena sāpe –
Ieriebt tiem, kas jokojās.
*
Jokojot par citu sāpi,
Savu mazāk sajūtat?
Vai uz Stikla kalna jākāpj,
Citiem lauskas atstājot?
*
Kur palika sirdsApziņa
Nekļūdīgi jūtošā,
Ka pār citu galvām kāpjot,
Ejat ceļā postošā?
*
Melna, melna sirdsApziņa
Stikla zārku apsargā.
Tai bij dots uzdevums
Nelaist Dvēs’li pastaigā…
*
Melnas domas, melni darbi
Cenšās Gaismu apmelot,
Redzot savu atspīdumu
Baltās Dvēs’les spogulī.
*
Baltā Dvēs’le dubļus brida,
Saltas sirdis sasildot;
Dzīves vētrās notraipīta,
Savējo nepazīta…
/Aija Štube/
***
rudraija 