***
Iegulties zāles zaļajā dīvānā –
Uz kvadrātmetru divdesmit un vienu,
Izvēlēties ēnas metēju – koku
Un šādi nogulšņāt visu dienu…
*
Līdzās upe mierīgi savā nodabā plūst,
Dzīvā radība tajā ar to par vienu veselu kļūst.
Reizēm par šo sastāvdaļu kļūstu arī es –
Upē uz muguras apguļoties un ļaujoties, lai straume mani nes.
*
Ļaujos, bet vēroju caur puspievērtiem plakstiem,
Sekoju līdzi dabas krāsu rakstiem gar krastiem…
Saules prožektors izgaismo kārtējo dienu,
Kurā, dāvājot sevi, tā dāsni apveltī ik vienu.
*
Zāles zaļajā dīvānā, zilajā upē kā zīdā
Aizmirst par ikdienu, neiesaistīties banālā strīdā,
Neļaut civilizācijai aprīt šo saulaino ainu,
To raksturojot lietot vien dvēseles dzeju un dainu.
/Aija Štube/
***