Category Archives: Dzeja

by

Inteliģentā…

Inteliģentā...

***

Ar tirgus sievu izlēcieniem

Tu staigā pa dzīves taku,

Tu tusē tikai ar inteliģentiem,

Kas valkā Armani fraku.

*

Tu visā meklē izdevīgumu,

Kaut pati – tukša muca.

Un to tu sauc par saprātīgumu –

Izlikties dārga caca.

*

Tev pareizi – solīt un nepildīt,

Liekuļot, melot un zagt,

Kabatā pigu rādīt

Uz tiem, kurus ērti ir slaukt.

*

To darot, tu citiem māci,

Kur pareizi komatus likt,

Vai derīgi citēt Lāci

Un kur ar godu var tikt.

*

Pašai tev sava maska

Ar seju saauga sen.

Uzskati kā no vaska,

Vērtības – panikā dzen.

*

Ikviens, kam ir sirdsapziņa

Jūt konkrētu robežu: Stāt!

To izsmej, jo kabatiņa

Tev skaļi brēc: Naudu vaig krāt!

*

Reiz teici, ka cilvēkus pārbauda

Ar slavu, varu un naudu,

Bet alki, lai tevi tās noglauda

Un pārdevies par šo baudu.

*

Kad saprati – godīgums zaudē

Un taisnībai allaž būs slāpt,

Tu nolēmi: lai mani saudzē –

Vieglāk pār līķiem man kāpt!

*

Tu apraki sirdsapziņu,

Kad juti, ka tā tevi grauž

Un devies uz to sētiņu,

Kur divkoši tīklus sev auž…

*

Tirgū par taviem gājieniem

Atbildēt nāktos tūlīt –

Tur nenoslēptos aiz mājieniem:

Par to es runāšu rīt!

*

Ar zilu aci, bez zobiem

Pēc taisnības varētu brēkt,

Un varbūt sākt domāt par robiem,

Ko prāts no citiem liek slēpt.

/Aija Štube/

***

by

Vasaras šūpolēs

Vasaras šūpolēs..

 

 

 

 

 

 

 

 

 ***

Es vasaras šūpolēs kāpju
Un lidoju debesīs –
Daudz neremdētu sāpju
Tās vējos izkaisīs.
*
Augšā un lejā – kā dzīvē,
Kā svārsts – tik draudīgs un ass,
Bet dvēselīte grib brīvē,
To nebiedē lēciens tik krass.
*
Jau šūpoles svārstīties rimst,
Jo vasarai vairāk nav jaudas,
Un vēlmes krēslā jau grimst,
Kur citādas dzīves baudas.
*
No vasaras ārā es kāpju,
Kad šūpoles apstājās;
Nav sirdī nekādu sāpju,
Ar mieru viss pārklājās.
/Aija Štube/
***

by

Rīgas svētki 813

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

***

Augusts un Rīgas svētki

Māj ardievas vasarai –

Būs vēlāki saules lēkti,

Cits režīms būs dzīvībai.

/Aija Štube/

***

Tie ir tavi svētki, mana Rīga,

Tā ir rosība un cerīgs prieks.

Ārā ej un dodies pamodušās ielās,

Kurās priecīgais nekad nav lieks.

*

Katrā vietā savai gaumei

Notiek svētku pasākumi,

Bet ja vēlies baudīt mieru,

Pamet pūli – dabā ej.

*

Vēl ir krastmala un parki…

Saki – pūlis arī tur?

Pamēģini pievienoties,

Svētku atmosfēru tver!

/Aija Štube/

***

by

Līdz tam…

Līdz tam...

***

Tas nekas, ka sāp,

Tu piecelies un atkal kalnā kāp,

Aiz paguruma ceļa malā ļimsti,

Un tomēr piecelies – no jauna “dzimsti” –

Ar jaunu skatienu uz jaunu dienu,

Caur kuru pretī tev jau sen es brienu

Pa takām purvainām un ceļiem,

Kas pārpilni ar ēnām un ar veļiem…

Bet sirds, kas īsto ceļu zin,

Tā nemaldās, tā Ariadnas pavedienu tin,

Lai neapmaldāmies, bet satiekamies tur –

Kur trejdeviņas siržu liesmas kur,

Un tumsa netiek klāt un tevi nenobur,

Bet līdz tam mums daudz vēl jāiztur!

/Aija Štube/

***

by

Ironisks indes spogulītis

Indes spogulītis...

***

Tik daudz indes sakrājies,

Ka nespējot visu noturēt sevī,

Viņš aprej kaimiņa suni,

Jo no kaimiņa paša ir bail.

Tik ļoti izpausties gribās,

Tā kaitina citu prieks,

Ka čūskas un krupji no mutes

Ar katru teicienu lien –

Pat sakot citiem: Labdien!

*

Ir prātā: lai rauj tevi jods!

Jo zināms, ka oma nav laba,

Ja apziņa pilna kā pods…

Ak, mani kāds “nobrīnīja”,

Ir aizskarts mans ego un gods,

Un vairākums gribot tam kost!

Un domās viņš noslaucīja

No pasaules sevi nost…

*

Un pazūd indes kauss,

Zūd katrs, uz otru kas šaus

Ar domām, vārdiem un darbiem

Pret ienaidniekiem jābūt skarbiem…

Kamēr saprot viņš reiz, ka tas naids

Ir cilvēka bezspēka vaids,

Un cilvēks aizmet to kruķi

Un iestāda skaistu puķi.

/Aija Štube/

***

by

Mēģiniet piezvanīt vēlāk…

Mģiniet piezvanīt vēlāk...

***

Tu izmisīgi zvani uz telefonu,

kurš vienmēr ir ieslēgts

un vienmēr automātiski atbild:

adresāts nav sasniedzams,

mēģiniet piezvanīt vēlāk…

*

Tu mokies drūmās nojausmās,

minējumos un savas fantāzijas tēlos,

kuri tev rāda ainas

ar katastrofām, slimnīcām un morgiem.

Tu mēģini piezvanīt vēlāk…

*

Tu mēģini dzīvot ar visu to, ko zini

pēc likumiem, kurus neviens nav rakstījis,

bet visi cenšas izpildīt –

mākslīgi smaidīt un nedomāt

par to, kas notiek patiesībā.

Tu mēģināsi piezvanīt vēlāk…

*

Arī tad, kad pilsēta būs drupās,

zem kurām gulēs cilvēku ķermeņi

ar planšetēm un viedtālruņiem līdzās,

kad pārstās darboties Cilvēku likumi,

un savu “brīvību” slavēs marodieri,

tu izdzīvosi un mēģināsi piezvanīt vēlāk…

/Aija Štube/

***

by

Pasakā

Pasakā...

***

Kad apkārt dzīve sevi apliecina,

Man patīk labāk “nebūt” nekā “būt”,

Un pieķerties pie domas, kura iemidzina,

Lai par daļiņu no nebūtības varu kļūt.

*

Lai no malas varu dzīvi vērot

Neiejaucoties ar savu: “Dari tā!”

Nav šai skaļumā neviena, par ko sērot,

Mana esība ir iegrimt Pasakā.

*

Pasakā var satikt raganu un arī labo feju,

Kāpt pūķim mugurā un lidot bezdibeņiem pāri,

Ar daiļo princi uzsākt ugunīgas kaisles deju,

Atrast nemirstības avotu, un burvību dzert kāri.

*

Pasakā, kur vienradži nāk ciemos,

Laimes māte svētību man dod.

Domāt nenākas par to kā sārtos liesmos

Šie tēli dzīvē, brīvību kur neatrod.

*

Bet dzīvē vergi, kuri domā: brīvi esot,

Māca “brīvību” pat tiem, kas sirdī tādi ir,

Bezjēdzīgas brīvo vergu važas nesot,

Taisnību no netaisnības sen vairs neatšķir.

/Aija Štube/

***