***
***
Rudens vēja suņi kauca,
Visas domas sajauca,
Tagad nav, kas parāda
Veļiem dzīvo maskarādi…
*
Pareizi viss bija,
Kad rudens lieti lija –
Vecas rētas dzija –
Visas nesadzija….
*
Veļu laikā klusi,
Kamēr tu vēl dusi,
Uz piekto debesspusi
Maskarāde aizgājusi…
*
Pa saviem ceļiem,
Pie seniem veļiem,
Lai nav lieki jamaldās –
No ļaudīm jābaidās…
*
No rīta lēca saule –
Auksta kā pasaule.
Viens otru sasildat
Siltiem vārdiem piepildot!
/Aija Štube/
***
***
Ja zini, kur tava dvēsele
Netiks tramdīta kā vēja suns,
To vietu izjauks nešpetna dzirkstele –
No ugunskura aizpūsta malduguns…
*
Iemet savu dvēseli, kur vēlies,
Un spēlējies – attēlā spoguļojies.
Rudens lapas, zeltaini mirkļi,
Laiva, kurai pietrūkst irkļi…
*
Lai atpakaļ vai tālāk tiktu,
Uz melnajiem vai baltiem kauliem liktu?
Varbūt no kauliem tiltu meistarotu?
Radošu darbību nemēdz saukt par sliktu?
*
Zināt par dvēseli – tas jau vēl nav viss.
Saprast, izjust to nāci mācīties,
Tādēļ nav iemesla par bijušo zūdīties,
Tas bija tādēļ, lai vari šeit rūdīties!
*
Ja zini, ka Laika te nav, vai to saproti?
Nav jēgas debesis pētīt tik apgaroti!
Apstājies, pārstāj prāta viļņus velt,
Un redzēsi – ko nest, ko nepacelt.
*
Iemet savu dvēseli, kur vēlies…
Un paspēlējies!
/Aija Štube/
***
***
“Ar ļaunumu ir jācīnās,
Ar to ļaunumu, kas nodarīts Man!
Tas jau nekas, ka pirms tam,
Es to darīju citam…”
*
Ir cilvēki, kuri tā spriež,
Ne tikai spriež, bet pat dara,
Un piedevām cer tikt uz zaļa zara.
Jo pieder pie parazītu bara.
*
Uz zara ziedoša, smaržīga, skaista
Tiek tikai tie, kas kokus audzē un laista!
Bet tie, kuri citu koku zarus zāģē,
Reiz pakarās savas nokaltušās egles zarā.
/Aija Štube/
***
***
Savāds rudens šogad mums-
Lietus līst un līst un līst…
Aiziet garām medījums
Dabas fotogrāfiem.
*
Siltums mums šai vakarā –
Svece tumsā deg un deg…
Tādāļ šajā sakarā,
Manis dēļ, lai līst!
*
Rudenī šai istabā
Pie sveces liesmas sildoties,
Tu manām vēlmēm izdabā
Kā dabas fotogrāfs.
/Aija Štube/
***
***
Es neticu tai karavānai, kas plašus tuksnešus vago
Un pa ceļam ar saldām ilūzijām ceļiniekus baro,
Stāstot par katra vēlamo miera ostu.
Ak tavu postu! Šīs ostas atšķiras kā nektārs no alus kausa!
Bet kāds mierīgi jāj uz strausa un stāsta pasakas,
Katram pēc viņa iztēles, katram pēc vajadzības…
Vai nemanāt sakarības starp pasaku un komunismu,
Uz kuru kā izslāpušos pēc pagātnes atmiņas dzen?
Tas nebija sen, bet aizmirsts ir pārāk daudz,
Un daudzi nikni jau sauc – es vēlos to atpakaļ!
Mieru, darbu, maizi, un, protams, izklaides,
Kuru līmenis parasti neceļas pāri alus pagraba galdiem.
Un ārstu, kuram par brīvu, ir “jālabo” nodzertās aknas,
Ir smadzeņu dakteri brīvi, jo tādu orgānu nav.
Vismaz tām masām, kam atbildības nasta
Saistās ar skolā sen dzirdēto – kaut ko no darvinisma…
Bet lai arī ticības trūkst, iekšā jums kaut kas rūgst,
Jo katram tik ļoti gribās tieši savu miera ostu,
Uzcelt sētu ap postu, kas apkārt kaimiņam valda,
Un dzīve, šķiet, būs ļoti salda, ja klātienē to neredzēsi.
Ja redzēsi internetā, radio, TV ziņās – tas tevi neskars,
Un otrpus ekrānam, tu droši rakstīsi komentāros:
Tas bars, kas karo, lai vēl savus aunus, klaunus un marionetes!
Bet karavāna pilsētu tuksnešus vago arvien, un baro ar cerībām,
Ka kādam, kas ticis pie varas, netrūks ne naudas, ne slavas.
Vēl kādam garīgās vietās paceļot gribās, ar pašbildēm palepoties:
Redz’, biju es Indijas tempļos, pie guru mācījos,
Un tagad ar tiesībām pilnām un sertifikātu aiz stikla,
Es būšu jūsu guru, dziednieks un viedais, un viss, ko vien vēlaties,
Tikai samaksāt protaties par semināriem un to, ka tāds esmu!
Tādas ir jūsu alkas, un katrs var saņemt, ko grib.
No tā, kurš šo karavānu uz maldu oāzi ved.
Un visi vedēju pielūdz, tā labā darbojas sen,
Un visus viņus tā darīt vien maldi un iekāde dzen.
Ik brīdi ik vienam ir iespēja – apstāties, pamest šos pūļus,
Jo laiki tādi, kad Uguns drīz skars apreibinātos salmu kūļus…
/Aija Štube/
***
***
Kad tu sasniegsi Dzelmi,
Tu sajutīsi, kas ir Spēks.
Nekādus vārdus,
Ne paskaidrojumus
Vairs nevajadzēs.
/Aija Štube/
***
***
Nevis, ko man atnesīs šī diena?
Bet, ko tajā ienesīšu es.
Kā dzīvošu, ko domāšu –
Tādus spēkus ciemos saaicināšu…
/Aija Štube/
***
***
Kad tu kaut ko soli, tev tas ir pa jokam,
Izrādās, ka aizmirsts viss ir dienā tajā pašā.
Un kas par to, ka otrs noticēja?
Sekas sekoja – tici vai nē,
Bet katru reizi kāds nokavē.
Izjaukts ir ritms – dabas likts,
Jau atkal kāds meklē, kurš ir slikts…
Tu smejies, tev šodien ir jautri,
Nekas, ka otram plecos krauti
Smagumi, ko panest paredzēts bij’ kopā.
Pieskriet, paķert savu daļu pašā ceļa galā –
Tā nav palīdzība – bezrūpīga vienaldzība.
Sajaukti termini tavā galvā –
Tā bija atbildība!
Ja vārdu saki – tas nav tāpat vien –
Vārdi likteņus sien un atraisa,
Un tikai no malas skatoties šķiet,
Ka viss – no gaisa…
/Aija štube/
***
rudraija 