***
Kad visam pateikts lielais NĒ,
Nemeklē atbalstu pasaulē!
Kad prāts un emocijas virspusē tusē –
Brīdi apstājies – paklusē.
Jūti – tevī ir lielais Tas,
Kas pārdzīvo visas katastrofas.
Nemeklē vadoni ārpusē!
Viņš ir tevī – sirdsApziņas pusē.
Viņš neklusē – brīvi pulsē.
Viss notiek tavā dvēselē!
/Aija Štube/
***
***
Svētkus cilvēks rada pats,
Svētku sajūtu sevī jūtot.
Ja tādas nav, palīdzēs prāts,
Izklaidēs, salūtos jūsmot.
*
Maizi un izpriecas – visos laikmetos
Cilvēki pieprasa, meklē un tirgo.
Pilsētu svētkos valstī un ciematos,
Galvenais jautrības krāsas lai mirgo!
*
Svētkos uzspiestos tīk man būt vienatnē,
Jau kādu laiku šai trakajā pasaulē.
Tauta lai līksmo, kā katrs to prot,
Man īsti nepatīk liekuļot.
/Aija Štube/
***
***
***
***
Piesargies runāt par svēto, kas tevī, ar svešiem.
Noķers tevi smalkos tīklos tie – bez viltus kā baloži,
Vainas apziņu iemācīs tie, kas bez grēka,
Un mīlestības vārdā uzliks uz sārta…
*
Šai pilsētā ērti ir eiropas standarta dārzeņi,
Kuri nedomā, bet reflektē tā, kā to liek
Tie, kas pie varas vienā vai otrā pusē.
Nestrīdies. Labāk klusē.
*
Un piesargies runāt par svēto,
Ar Sirdi ieraudzīto, izjusto
Un iemīlēto.
/Aija Štube/
***
***
Kurš te ies baidīties un ar ķirbjiem svaidīties?
Konfektes un saldumus svešiem diedelēt?
Kam jums tādi helovīni – svešu zemju klaidonīši?
Pašiem mums ķekatās ir gan nāve, mironīši,
Stārķi, lāči, siena gubas un visādi kustonīši.
Spokoties, jokoties, maskās tērpties,
Citiem no man’jakiem krūmos slēpties…
Laiks šis ir tādiem visai labvēlīgs,
Tādēļ neesi pārāk lētticīgs.
/Aija Štube/
***
P.S. Visam šim jampadracim milzu negatīvu nozīmi piešķirošie, paši neredz to, ka ir pirmie “vīrusu saķērušie”, kas jau tagad “mošķu” agresijas varā nonākuši plosās pa i-netu. Nu, tie, kuri tā dara. Uztveriet to visu ar smaidu, ja drīkst ko ieteikt.:)
***
Tā nāca lēnām. Kopā ar to gaisma sāka pamazām zust. Kad tā “rāpoja” pa ielām un manu palodzi, tumsa bija pārņēmusi jau visu apkārtni. Tā bija vienkārši migla 31.oktobra vakarā. 🙂
/A.Š./
***
***
Sen jau bij’ laiks
Spēli šo savādo beigt.
Tikai tu neļāvi, lapsēn…
Prinča lomai es nederu,
Princeses – arī nē.
Likteņu grāmatiņu
Ielieku atvilktnē.
/Aija Štube/
***
***
Kaut tagad esmu Tumsā,
Sen zinu, Gaisma kur mīt,
Kamēr tūkstoši Tumsas priekšā,
Kā Gaismai tai ticot, krīt.
*
Es spēlējos tā, kā nebija atļauts dieviem,
Un šo to iemācījos no saviem sviedriem,
Vai jūsu “labdarību” īstais vārds nav uzdzīves,
Kurās jūsu rotaļlietas – aizmigušo dzīves?!
*
Reiz Zinošie labticīgos atdeva Tumsas garam,
Un ironiski pateica: “Kā gribam, tā daram, jo varam!”
Bet tagad uz balta mūrīša sēžot jūs sakāt:
“Tos tumšos draņķus sen vajadzēja pakārt!”
*
Es slīku un iemācījos elpot zem ūdens,
Ledus vāku pāragri uzlika aukstais rudens…
Kā domājat, cik vērta ir jūsu “eņģeliskā” elpa,
Ja ar vārdiem bez darbiem piesārņota kārtējā telpa?
*
Manā sirdī līdz spalam iedūrās asmens,
Galvu šķaidīja no muguras mests akmens…
Lai jums visas “labdarības” taisnīgi atmaksātas tiek!
Tā ne es, bet Likten’s pateikt liek!
/Aija Štube/
***
***
Es nekad neuzzināšu,
Kā tu šeit nokļuvi,
Rudens roze…
*
Varbūt atraidītā dvēsele cieta,
Kad tevi Likteņupē svieda?
Varbūt Vasara pie Rudens
Atvadīties ciemos gāja,
Lai gan Rudens to neuzaicināja?
*
Rudens vēji pūš tevi Likteņu upē…
Nolemtība reizēm ir skaista
neatbilstība videi.
*
Rudens roze,
Tāda ir tava loze –
Tavu novīšanu negaida
Neviena banāla vāze.
/Aija Štube/
***
***
Atveriet debesis!
Tur viens bēglis
Neatvadījies
Iekāpis teleportā
Un pazudis
Rudens miglā….
Nelietis?
Malacis?
Vienkārši
Meža vecis.
Atveriet debesis!
Tas vēl nebija viss!
/Aija Štube/
***
***
Iemirdzas
Ledains saules stars
Uz tikko salauzta
Ledus spoguļa lauskas.
Nesu saujā
Saulstara lausku.
Jums nav ne jausmas,
Kas man padomā…
/Aija Štube/
***
rudraija 