***
Pavasara dvēseles
Ziedu dāvāju.
Kad tas izplauks,
Redzēsi, dzirdēsi-
Pašā zieda vidū
Stāvu un dziedu
Saules melodiju,
Visam dzīvajam,
Tikmēr no rozes
Ērkšķa sirdī,
Asins pil zemē
Asiņainā, izslāpušā.
Neviens cilvēkveidīgais
To nepamana.
/Aija Štube/2.variants/
***
***
***
Tavs vaigs tik apaļš, bet bāls,
Labi saskatāms, tomēr pārāk tāls.
Un šaubos, ka kāda tevi apciemot vēlētos,
Varbūt vien sapņos un iedomās spēlētos –
Tavu gaišo un tumšo pusi
Izsekotu pavisam klusu.
No rīta teiktu – uz Mēness es biju!
Bet tam neviens neticēs – pieprasīs selfiju.
Sapņu selfijos zinātne atpaliek,
Tomēr mums nav bēdīgiem jāpaliek –
Fotošopi esot pat tie,
Kuriem zinātnē, vēsturē jāieiet…
Zināt ko nevaram, aprunāt nenāktos –
Pat ja uz Mēness kāds skumīgais pakārtos.
Tāda ietekme spīdeklim esot –
Nelīdzsvarotos pa gaisu nesot,
Kuri tad darot lietas baisas –
Ejot pa jumtiem, bet tajos ir plaisas…
Labāk liksim to Mēnesi mierā,
Paskatīsimies, kas notiks rītā.
Bet kad spīdekļi nomainīsies,
Logā Saules vaigs parādīsies.
Un varbūt kāds par to papriecāsies.
/Aija Štube/
***
***
Atceļiet sāpju likumu!
Uz Zemes atceliet!
Nevienam ar to nav līdzēts,
Ja līdzās vienmēr kāds cieš!
*
Zūd prieka dzirkstelītes
Kādreiz tik spožajās acīs,
Un neviens vairs nepasacīs,
Ka esi mīļa un daiļa.
*
Jo sāpes cērt kā ar zobenu,
Sāpes griež kā ar nazi,
Un šādu stāvokli nesaprotošie
Vēl arī smaidīt liek…
*
Bez sekām tas nepaliek –
Tiek atņemts dvēseles spēks –
Būt patiesai, neliekuļot
Un tādai kā esi, tālāk soļot.
*
Bet cilvēki, kuriem ir labi,
Gaida, lai labi ir tev.
Un ja tas tā nav
Un tu netēlo –
Neviens tevi nežēlo!
*
Visi sen jau ir projām,
Pat ja reizēm jautā:
“Kā tad tev iet?”
Patiesa atbilde gaidīta netiek –
Durvis sen jau ir ciet!
/Aija Štube/
***
***
Paldies tev par to, ka esi,
Ka deviņas rozītes nesi
Un ļāvi man justies kā bērnam
Smaidošam un brīvam.
Varbūt tā būtu jājūtas
Ikvienam cilvēkam?
*
Un kas tad to liedz?
*
Sabiedrības modeļi
Reizēm ir liekuļi,
Dzīves “normālās” normas
Ir maskās stingušas formas.
Pat tie, kas saka, ka
Ārējos standartus neakceptē,
Parasti dara to kādas idejas ietekmē.
*
Bet vai nav vienalga tas viss,
Ja man esi tu, tev – es?
/Aija Štube/
***
***
Nestāvi priekšā manai aizai!
Redzu, ne tilta, ne virves tur nav.
Domās jau esmu pāri šai plaisai –
Ar to arī pietika – saprast, ka nav
Cilvēku sacelto šķēršļu.
Es neredzu tos, jo eju pa savu –
Neviena vēl neietu pļavu,
Un nevelku līdzi sev lieku kravu
Ar sakrātām viedo zināšanām.
Visam savs laiks – nu ir laiks visu atstāt,
Lai brīvs ir saprāts, domas un sirds.
Un skat’ Tavu brīnumu – brīvi ejot,
Saule daudz spožāk un siltāk man mirdz!
/Aija Štube/
***
***
Tavi mīļie vārdi
Sirdij atsalt liek.
Pati brīnos, ka tādi
Man milzu daudzumā tiek.
*
Rožu kalnus tu dāvā
Un vēl visu ko, kas man dārgs.
Jūtos kā melodrāmā
Tik košā un kaislīgā.
*
Kas mēs viens otram esam?
Draugi vai vēl kaut kas?
Tā ejot, mēs satiekam daudzus,
Bet retais kļūst savējais.
*
Tu savējs pēc dvēselē lemtā
Kas esmu tev – izdomā pats.
Kā Vinnijam Pūkam medus,
Kā ezītim zvaigžņu nakts,
*
Kā baltajam zirgam migla,
Kā vēja sunim pats vējš,
Kā kādam iespēja līdzēt,
Vienkārši tā – par neko.
*
Un veltīgi, svešais, to dzēs –
Šim stāstam nav nobeiguma
Kamēr dzīvojam mēs.
/Aija Štube/
***
***
Viesulis dvēseles dzīlēs
Virspusē nav pamanāms.
Parasti notiekot otrādi –
Man viss ir savādāk.
*
Sirdsbākā gaismiņa mirgo:
Reizēm izdziest, tad spīd.
Vikingu kuģi tur siro,
Rēgu burinieks vīd.
*
Starp Būt un Nebūt Zemi
Es eju, bet satraukums lieks,
Jo sen jau šķērsoti kalni,
To varenums – pasaules nieks.
*
Par vienu nebeidzu jūsmot,
Tas puķu bērniem tāds nieks –
Sirds uguntiņa liek mirdzēt
Kā laimīgās bērnības prieks.
*
Tur uguntiņai liek mirdzēt
Ik katra smaids, kas to nes.
Un šādi spēju es redzēt
Cilvēku nākotnes.
*
Nav naids, nav kari un strīdi
Par naudu un varu ikbrīd.
Cilvēki citādu dzīvi
Dzīvo, vēl citiem -”Labrīt!”
*
Cik daudzi viņiem sekos
Un ignorēs svešos, kas liedz
Redzēt, kā diplomātiskos trikos
Par tautu tie zirdziski zviedz.
*
Puķu un dziesmu laikus
Uz laiku ir jāatliek,
Kad prātos pūš maldu tvaikus
Un vērtības kropļotas tiek.
*
Šai jaunā krēslas pasaulē
Vērtības savādāk sauc –
Izvārties studijas pagaldē
Tad mikrofonā kauc.
*
Uz kājām ja neturies,
Pie mikrofona balsties,
Par nodzerto balsi nestreso –
Fonogrammas to aizstās.
*
Par visu, kas iznīcināts,
Par visu, kas sagrozīts,
Par visu šo Noziegumu
Drīz atbildēs Parazīts!
/Aija Štube/
***
***
Es ieslēdzu gaismu,
Un notiek apbrīnojamais –
Sarkanā krāsa parāda pati sevi,
Neizstarojot no sevis gaismu.
Gaismas avotu neviens pat neievēro.
Ievēro atstarojošo sarkano.
Kāds večuks sāk greizi dziedāt vecu popdziesmu:
“Nāc par puķi, nāc par puķi vakarā, koši sarkanā…”
Cits nervozi zveļ viņam
Pa skaņu izdalošo orgānu,
Un atskan kliegšana
Kopā ar lamāšanos.
“Varbūt nevajadzēja tik rupji?”
Mēģināja iebilst sanitārs.
Bet puķes tur tiešām nemaz nebija.
“Sarkanā krāsa uzbudina,
Aktivizē seksualitāti un agresiju”,
Testa lapā bezkaislīgi ieraksta psihologs.
/Aija Štube/
***
***
Atkal jau ārā šī migla,
Atkal es skrienu caur to.
Kas mani tur dzen, ja ne ilgas
Satikt man nolemto?
*
Atkal nav atbildes tiešas,
Atkal tik atbalss vien,
Bet sirdīs saites mums ciešas
Šķiet, neīstās dvēseles sien…
*
Saule mītot aiz mākoņiem –
Tas zināms pat maziem bērniem,
Bet kas ir aiz miglas paklājiem –
Maldi pa labirintiem?
*
Es skrienu un neredzu sienas
Šiem miglainiem labirintiem.
Tā paiet stundas un dienas,
Šķiet, dzīve sen jau aiz tiem…
*
Atkal es tevi saucu.
Atkal tu atsaucies.
Bet varbūt es visu jaucu –
Ar citu tu sasaucies?
*
Bet ja tevi saista cita
Dvēsele – ieradums?
Varbūt aiz miglas tā mita
Un saikne – sens piebūrums?
*
Atkal jau ārā šī migla…
Ieskaties dziļāk – caur to!
Aiz miglas ir Skaidrība īsta,
Tev laikam nav ērti ar to…
*
Mēs nemītam pasaku zemē,
Kaut daudzi to sauc tieši tā.
Tu labu dienu vēlē
Svešai dvēselei pasakā…
*
Ne man tevi ņemt aiz rokas –
No miglas tā neizraut,
Jo trūkst tavas brīvās gribas –
Dot roku man, un to ļaut!
*
Atkal caur miglu es eju
Uz vilcienu nokavēto.
Apkārt tik daudz svešu seju –
Man vajag vien tavējo!
/Aija Štube/
***
rudraija 