Krikumiņi

Krikumiņi

***

Smaidi par šo brīdi

Un pasaulē nebūs par ko skumt.

Smaidi šai brīdī klusajā,

Ko sauc par dzīves galapunktu.

Tu jau zini, ka tas nav viss –

Aiz robežas kāds tikko piedzimis.

*

Izjūti to, ko izjūt cits,

Dari, ko darīt liek tava sirds.

Nekliedz pret neprātu, nebīsties

Neviens tevim pretī nestāsies.

*

Domā par sauli, kas pār augstceltnēm lec,

Domā par miglu, kas pasauli sedz.

Izvēlies ceļu pats sevī

Citi spriedīs, klausoties tevī.

*

Cīnies par savu Es,

Neveiksmes uz pleciem nes.

Būs tev reiz dzīvē viss –

Nav bezgalība mirklis šis.

Uz dižkoka celma

Jaunas atvases augs,

Dzīve uz pilnību sauks.

*

Zeltaina migla, sudrabots stars

Caur manu logu iespīd un mirdz.

Lai dzīvē prieks un bēdas mijas,

Tik vienaldzību projām triec.

*

Pelēka migla debesīs –

Kas Sauli no gūsta iznesīs?

Šķiet veselu mūžīgu nespīd vairs tā,

Un dzīve paiet pelēcībā.

*

Atmoda ir melnās tumsas šķēlums,

Tā ir kā asa bulta dvēselē.

Tā nogalina tumsu katrā sirdī,

Tā rada nemieru un priekšnojautas.

*

Vai tumsa ir ļauna vai laba?

Duāla ir tās daba.

Tumsā ir vēl nemodusies gaisma

Tumsa ir tīrums, kur sējama zvaigžņu pļava.

*

Es sveicu Sauli – mirdzošu un jauku,

Skrien prieka vilnis pār Latvijas lauku,

Smaida man rīts kā magone sārta,

Skan dziesma debesīs sacerīta!

*

Ak, laidiet mani vaļā –

Es gribu viena būt,

Un tā kā jasmīnzariņš

Par saldu smaržu kļūt!

*

Laimi meklēt neej, draugs.

Pienāks laiks, un tā atnāks,

Kad dvēsele darboties sauks.

Iztaisi laimi pats –

Tā apbruņos katru vīru,

Īstākas nebūs par brīvu.

Saglabā tik garu dzīvu!

*

Rēc motori pilsētā skaļā,

Kur mašīnu okeāns peld

Pa ielu betona upēm,

Un cilvēki nonāk šai transā…

*

Es pieradu pie tā, ko tukšums dvesa,

Jaunā dzīve jaunus spēkus nesa.

Ir drosme jau atkal man cīnīties,

Par pasaules kontrastiem brīnīties.

*

Sanāciet, sanāciet, visi, visi:

Tie, kas mīl, tie, kas nīst,

Tie, kas bez mērķa apkārt klīst,

Tie, kas vāji, tie, kas stipri,

Skeptiski un apgaroti!

No jūsu mazajām dzirkstelītēm

Kopā radīsim lielu liesmu –

Sadedzināsim viltus pasauli!

/Aija Štube/1989/

***

Par atbildību

Par atbildību

***

Kad tu kaut ko soli, tev tas ir pa jokam,

Izrādās, ka aizmirsts viss ir dienā tajā pašā.

Un kas par to, ka otrs noticēja?

Sekas sekoja – tici vai nē,

Bet katru reizi kāds nokavē.

Izjaukts ir ritms – dabas likts,

Jau atkal kāds meklē, kurš ir slikts…

Tu smejies, tev šodien ir jautri,

Nekas, ka otram plecos krauti

Smagumi, ko panest paredzēts bij’ kopā.

Pieskriet, paķert savu daļu pašā ceļa galā –

Tā nav palīdzība – bezrūpīga vienaldzība.

Sajaukti termini tavā galvā –

Tā bija atbildība!

Ja vārdu saki – tas nav tāpat vien –

Vārdi likteņus sien un atraisa,

Un tikai no malas skatoties šķiet,

Ka viss – no gaisa…

/Aija štube/

***