***

Tur tālumā aiz pelēkajiem dūmiem,

Aiz kalniem melnajiem, kas sirdi spiež,

Es redzu baltu apvārsni,

Aiz tā mirdz spoža zvaigzne

Vientulībā – kā tūkstots Saules!

Un mazu atspulgu es savā sirdī redzu.

Zvaigzne nesasniedzamā un tālā,

Bet tik savādi un apskaidroti tuva,

Ka viņas siltumu un elpu sevī jūtu.

Tu mirdzošā, tev pretīm dodos droši,

Vien Zemes pievilkšanas spēks man neļauj pacelties,

Un dūmi pelēkie vēl acīs kož, liedz redzēt tavu sirdi.

Ceļu rādi, mana Rīta zvaigzne,

Ar siltu prieka vilni apskaidro!

Tad spēšu pārlēkt aizām melnajām un bezdibeņiem,

Pat nemanot, ka tā bij’ nāve dažiem.

Tu – Nemirstība. Tev es ticu.

Es – sirdī nemirstīga, tevī iet mans ceļš.

Tik nepievil un neizgaisti dūmos,

Caur tiem man klīstot, bieži spēki zūd.

Un ja pavisam tevi pazaudēšu,

Es atradīšu tevi pati sevī,

Un pacentīšos noticēt pat tam!

/Aija Štube/1989/

***