***
Tava sirds ir tik karsta,
Domas tik asas,
Ka tieši pajautāt prasījās:
Kur tādu sirdi tu ņēmi?
Tu manī raudzījies mēmi.
Varbūt no izbrīna,
Vai vērtēdams…
Tad atbildēji kaut ko
Par genofondu un to,
Ka praktizēt vajagot…
Es jau aizmirsu, ko…
Es jautāju vēlreiz:
No kurienes tevī Tas?
Ak Tas…
Tas ir ziediņš no kabatas.
Atrasts pirms gada
Saulgriežos, pusnaktī, mežā,
Vienatnē, skaidrā prātā tur ejot,
Reizēm kāds tādu redz ziedam
Neaprakstāmā spožumā,
Krāsu harmonijā.
Ja vari, tad noplūc
Un kabatā liec,
Atpakaļ neskatoties
Līdz mājai tiec.
Gaismu, kas tevī jau mīt,
Tas pārvērtīs ugunskurā
Slimības zudīs, Spēks ieplūdīs
Mīlestības vārtus plaši atdarīs
Pašā SirdsKausa dziļumā.
Klusumā, Klusumā, klusumā…
/Aija Štube/
***
rudraija 