***
Sals kā nazis dursta-
Jūtos mazliet noburta.
Saule auksti smaida,
Jaunu vasaru gaida?
Bet istabā rožu ugunskurs,
No kura pazūd nogurums,
Un es jūtu, ka neesmu viena,
Ir rožu ugunskura diena.
/Aija Štube/
***
***
Ne rudens roze vairs,
Bet ziemas sala skarta,
Kam acīs leduspuķes
Spoguļojas, zied un kūst.
Vēl siltās acis ledu kausēt spēj,
Bet sals no jauna saltus graudus sēj.
*
Jau acīs ledus, sals un arī vienaldzība.
Ir skatiens auksts un mierīgs tā kā kaps.
Klāj sidrabsarma vārdu “Aizmirstība” –
Ir auksts mans kamīns, auksts ir viss, kas labs.
/Aija Štube/
***
***
Ne slikta, ne laba
Tāda ir standatrtcilvēka jūtu daba…
Vienkārši galva sāp no asiem vārdiem,
Vienkārši zeme līgojas no tālu šāvienu dārdiem,
Krūškurvī zombēta žurka grauž,
Matos savādi zirnekļi tīmekļus auž,
Kāds kādam, kāda vārdā kaulus lauž…
Un kādam tā dzīvojas –
Ne labi, ne slikti – terminu nav,
Tāpēc tos nemeklēšu –
Neraudāšu – paklusēšu…
*
Sāls ūdens
No manām acīm
Plūst uz sālsūdens
Rezervuāriem,
Un kādreiz es saucu
Acis par vārtiem
Pa kuriem saplūdīs šie ūdeņi
Asaru jūrās.
Jo sāļākas asaras, jo labāk –
Nāves jūrā nenoslīkt…
/Aija Štube 12.05.14./
***