***
Ne rudens roze vairs,
Bet ziemas sala skarta,
Kam acīs leduspuķes
Spoguļojas, zied un kūst.
Vēl siltās acis ledu kausēt spēj,
Bet sals no jauna saltus graudus sēj.
*
Jau acīs ledus, sals un arī vienaldzība.
Ir skatiens auksts un mierīgs tā kā kaps.
Klāj sidrabsarma vārdu “Aizmirstība” –
Ir auksts mans kamīns, auksts ir viss, kas labs.
/Aija Štube/
***
***
Eņģeli baltais
Pastāsti man,
Kā tavi sniega
Zvārguļi skan?
Vai aiz mākoņiem
Saule vēl spīd?
Vai tavi radi
Tur ceļas vai krīt?
Vai tu cilvēkiem
Cerību dod,
Kad tie uz Zemes
Mieru neatrod?
Eņģeli baltais,
Pastāsti man,
Un maniem draugiem
Arīdzan.
/Aija Štube/
***
***
Senlaicīgā rāmītī
Mona Liza smaida.
Tavā viedā sapnītī
Jautājumus gaida.
*
Viņa būs tavs orākuls –
Pajautā par jēgu,
Kādu dod tavs pārākums,
Pārvērties par rēgu?
*
Kādēļ dabas likumi
Neietekmē tevi?
Iekodēti tikumi:
Paceļot, cel sevi!
*
Vai tā doma tava ir,
Kura ceļā vada?
Ja no troļļiem neatšķir
Cilvēkus, kas rada?
*
Kāpēc laimi meklējot,
Nelaime nāk klāt?
Un ar mietu pamājot,
Sāk tev līdzās slāt?
*
Sākot uzdot jautājumu,
Atbildi jau zini,
Nogurušo orākulu
Mierā liec un svini.
*
Svini savu apskaidrību,
Mieru, zinātkāri,
Raidot smaidu dziļdomīgu
Monai Lizai pāri…
/Aija Štube/
***
***
Tik mierīgi, kā svece deg
Pasaule virzās uz apSkaidrību
Ar tava miera palīdzību.
/Aija Štube/
***
***
***
***
Vējš man izrauj lietussargu no rokām
Un iesviež peļķē, ar rudens lapām pilnā.
Pārvaru vēja pretestības spēku ar mokām,
Un drīz jau guļu ar izplestām rokām
Kaut kur starp peļķēm, lietussargu un mašīnām…
*
Uz mani kāds kliedz:”Vai tev dzīvība dārga?”
Manu seju mazgā lietus pavisam kluss.
“Kliedziet uz vēju” – skan mana balss tik vārga,
Man dārgāks ir miers, sen pāri plūst trokšņu kauss…
*
Kļūstu par rudens lapu, kas no koka atrāvusies krīt,
Un krītot virpuļo vēja vadītā dejā.
Lapu kaudzītē pamodīšos jau rīt,
Lietus atkal klauvēs manā kļavlapas sejā…
*
“Vai tev šī dzīvība nebija dārga?” – jautās dabas gari,
Un es teikšu, ka nē, jo paļaujos uz pavasari.
Ja kāds sacīs: ”Šeit glābiņu atrast vēl vari”,
Es pasmaidīšu kādam un teikšu:”Tā pats arī dari!”
/Aija Štube/
***
***
Aptumsis Mēness gaišā dienas laikā.
Skatieties katrs viens otram vaigā –
Varbūt tur vilkatis cilvēka veidolā
Staigā ar neziņu, kas jums padomā.
*
Cik daudz kontroles pašiem pār sevi
Situācijās, kad balso pret tevi?
Ja tu baro tad naidu un postu,
Rīt jau pārvērtīsies, lai kostu.
*
Runā toleranti, bez naida,
Tātad miers tavā dvēselē gaida –
Gaida to dienu, kad nebūs vairs azotēs
Paslēpti ieroči, glabāti pagultēs…
/Aija Štube/
***
***
Kara cirvis ne vienmēr ir jāvicina.
Ja kāds saka: “miers”, var nebūt tur zemteksts nekāds.
Iet cilvēks garām un sirsnīgi pasveicina,
Jo diena ir laba un cilvēkam labs ir prāts.
/Aija Štube/
***
***
Mums apnika kāpelēt pa trapiem
Un tādēļ mēs aizgājām uz kapiem –
Tur klusums, tur daba un miers,
Tur neslapstās marodier’s.
*
Vai pasaules vērtības krājot
Nav sakrājies pārāk daudz
Tā visa, kas augšupkāpjot,
Liedz celties un justies, ka audz?
*
Mēs izrakām visam tam kapu,
Ko daudzi debesīs celtu,
Un sametām iekšā tās vērtības,
Kas der vien kā dzīves ērtības.
*
Trīs saujas smilšu izpaliks –
Šie atribūti citiem tiks.
Putekļus no sejām notraušam,
Un smiltis no tērpu krokām.
*
Kad apniks kāpelēt pa dzīves trapiem,
Nāc pie manis – aiziesim uz kapiem,
No kapličas akas ūdeni smelsim
Un pilnmēnesi spaiņiem dzersim!
/Aija Štube/
***
***
Es vasaras šūpolēs kāpju
Un lidoju debesīs –
Daudz neremdētu sāpju
Tās vējos izkaisīs.
*
Augšā un lejā – kā dzīvē,
Kā svārsts – tik draudīgs un ass,
Bet dvēselīte grib brīvē,
To nebiedē lēciens tik krass.
*
Jau šūpoles svārstīties rimst,
Jo vasarai vairāk nav jaudas,
Un vēlmes krēslā jau grimst,
Kur citādas dzīves baudas.
*
No vasaras ārā es kāpju,
Kad šūpoles apstājās;
Nav sirdī nekādu sāpju,
Ar mieru viss pārklājās.
/Aija Štube/
***
rudraija 