Laika mašīna

252234_399710620070238_1263248022_n

***

Uzdāvini man laika mašīnu –

Man vajag nokļūt tur,

Kur likten’s mainīts tika.

Kur jaunus pamatus man lika.

Gudri jūs esat, zinātnieki,

Bet vieduma pietrūkst.

Īpaši, kad prātu aizņem honorāri.

Sirdsapziņa rūgst,

Un beigās saplok.

Kaķis pienu no bļodiņas izlok,

Un ir apmierināts.

Pavisam cits, nekā badā turēts.

Tomēr cilvēkam ir atbildība

Par saviem atklājumiem.

To nesapratīs sabiedrība,

Kas tusē caur pasākumiem –

Lai tikai notiek kaut kas!

Un tieši tāpēc, ka vairums nesaprot,

Jāpaciešas klusējot.

Es pacietīšos ar laika mašīnu.

Arī tas ir liktens, ko lemju es pati,

Un ja tu man dāvāsi laika mašīnu,

Es to aprakšu, līdz laikam, kad sirds

Katram teiks, cik skaisti tā Mīlestībā mirdz.

/Aija Štube/

***

Augstāk!

Augstāk!

***

Vai kāds man jautāja,

Kad dzīves šūpolēs cēla

Un tās spēcīgi iekustināja?

Pie dzīves turoties,

Kūleņus likten’s vēla,

Un daži teica, ka tā ir attīstība.

Man zināma ir cita patiesība.

Izkritušie nepastāstīs,

Tie, kas turās – paklusēs.

Mūsu domas, griba, spēki

Augšām ceļas šūpolēs!

Zudīs nespēja un grēki,

Augstāk lido debesīs!

/Aija Štube/

***

Brīvā griba, vadāmā…

na-beregu

***

Ja liktens visu dzīves vada,

Tad kur šeit brīvā griba dzīvi rada?

Tu izvēlies un ej pa ceļu citu,

Bet rezultātā galapunkts tas pats.

*

Un rodas jautājums – vai vadāmi ar pulti,

Vai zemapziņas kods liek savos labirintos klīst?

Un visas jogas, treniņi un semināri

Apstiprina to, kas lasāms grāmatās:

*

Kā savā pasaulē gūt mieru?

Mierā – prieku, laimi, līdzsvaru?

Bet cik šis ieguvums ir īsts?

Vai apakšā jau nesmej ilūzija?

*

Un ja tev pēkšņi mainās apkārtējā vide –

Ne eņģeļi, bet dēmonpagrīde?

Pie sevis velk un vilina un gaida,

Kad pietrūks pacietības smaidīt nelaimē.

*

Un nāk vēl kāds, kas iespiež labo dziļi

Tai elles nostūrī, kas viņam pazīstams.

Tad sveiki, gaišie garīgie un tie, kas viņiem tic,

Tev kāpnes neiedos, lai izrāpies no celles.

*

Bet uzradīsies glābēji, kas pārzin elles baismas.

Tie zinot īsto taciņu no tās, bet viņu pavadībā.

Jo visas citas – māņi, ilūzijas, grēks,

Bet viņu “dievs” un skaidrojums ir patiesība…

*

Ja liktens visu vada šā vai tā?

Kur brīvai gribai atstāta ir vieta?

Jo atnāk Notikums un pasmejas par visu,

Viņš atņem brīvību un spēlējas ar to.

*

Dod mācības: tu sevi sakārto,

Un maini režīmu un ēdienkarti arī,

Bet nemainās nekas tik nozīmīgi tieši,

Lai varētu tam noticēt pavisam cieši.

*

Ir brīva griba cilvēkā un viņš to vada,

Un nevis datorspēlē “dievi” avatārus rada.

Kas izlemt spēj tik šauros rāmīšos

Datorprogrammas ciešos ietvaros.

*

Bet varbūt sūtīt fatālismu zemi ēst

Un sākt ar nagiem kaut vai zemi plēst?

Pa īstam, tā no sirds, bez pamācībām.

Un skaties – uzduries tu jaunām patiesībam!

*

Brīvā griba – brīvi darboties

Ik brīdi, lai vai kur tu esi.

Kaut ārpusē ir ilūziju pilis, eņģeļi vai elle

Atslēga ir apzināta atbildība arī tur.

/Aija Štube/

***

Aizlidot

Aizlidot

***

Palīdziet aizlidot no šīs pasaules,

Kuru es mīlu un nevaru ciest!

Paciest vairs nespēju visas nelaimes,

Redzu negaisu, kas tālumā briest…

*

Ne jau man bail, bet nogurums māc –

Cauri ir iziets pat ellei.

Jaunu spēlīti, likten, tu sāc,

Gribi novest līdz cellei?

*

Es nederu lūgsnām, es – nemiera gars,

To zini un spēlē rausi,

Bet tā nav spēle, tas dēmonu bars –

Tu veco sistēmu grausi!

*

Palīdziet aizlidot no šīs pasaules –

Pietiek! Man pietrūkst spēku!

Nealkstu solītās svētlaimes,

Gribu Mieru un Saules lēktu!

/Aija Štube/

***