***
Lielam mērķim
Steiga nepiestāv,
Tam jābūt skaidram
Un nesagraujamam
Ne teorētiski,
Ne praktiski.
Steigā aizskriesi garām
Vērtībām patiesām,
Domām dziļām,
Atklāsmēm jaunām.
Tikai tad,kad
Sirdī skaidri jūti:
Ir laiks!
Pasteidzies
Likteni mainīt!
/Aija Štube/
***
***
Vai zināt, kam cauri ir nācies iziet un atgriezties?
Vai zināt, ka Ceļš šis nav rozēm kaisīts?
Un pienāk brīdis, kad gribās atpakaļ pagriezties,
Lai redzētu, kas un ar ko šajā Ceļā ir saistīts.
*
Vai zināt, kur paša Likteņa Sakni var izrakt?
Vai zināt, cik asi ir dzelkšņi uz Ceļa?
Ir pienācis laiks ikkatram to visu reiz izprast,
Un tādēļ nav “jāmazgā citu netīrā veļa”.
*
Vai zināt, ko Brīvībā Brīvie dara?
Vai zināt, kur visuma sākums un gals?
Ir cilvēkam jāizprot zināšanu vara,
Tad nemocīs Sirdi ne kaislību kvēle, ne sals!
/Aija Štube/
***
***
Sastādi sarakstu – palaid pa vējam –
Mēs darām visu, ko varam un spējam.
Iespēju izziņa mieru tev dos.
Zaudēto tomēr tā neatdos.
*
Sastādi sarakstu – atdod to man,
Likšu klāt citu sarakstam.
Sadedzināšu ugunskurā –
Spilgtā, karstā, neaizmirstamā.
*
Nestādi sarakstu – dzīvo šo dienu.
Dzīvo kā pēdējo dienu ikvienu.
Laiks un Liktenis atnesīs jauno –
Sapratni citu par labo un ļauno.
/Aija Štube/
***
***
Katrs cilvēks ir mākslas darbs.
Šķiet, kāds to sen jau ir teicis.
Kad pāri iet bēdas un liktenis skarbs,
Viss mainās – vai ļaunums to veicis?
*
Ir kādā izmaiņas manāmas lielas,
Ir tie, kuri staigā kā gleznas.
Pārmaiņu mainīto – pilnas ielas,
Neskartie – kā lelles greznas.
*
Varbūt pret pārmaiņām izmantots sprejs?
Jaunības formula jauna?
Cerams, zem tā nav “Dorians Grejs”,
Ne cita maska ļauna.
/Aija Štube/
***
Glezna – Raffaello Sanzino-Ritratto di donna (1518-1520)
***
Dzīvotgribas vācelīti savāciet man ceļā līdz.
Došos nezināmā vietā – pašā elles rīklē.
Domājams, ka tur neviens nevienam nepalīdz,
Varbūt tikai nagus, ragus asina un vīlē.
*
Kas tad sūta mani laisties tādā tumsas dzīlē?
Liktenim ir noteikumi, man ir izvēle.
Iet vai neiet? Nebūt? Būt? Kauliņi tiek mesti.
Tā ir manas brīvās gribas brīva pavēle.
*
Varbūt neredzēšu sauli, vismaz kā uz Zemes.
Varbūt palaidīšu garām visu pavasari.
Un varbūt, ka pietrūks man atgriešanās dziņas,
Tomēr kauliņi ir mesti – tātad: ej un dari!
/Aija Štube/
***
***
Kaut tagad esmu Tumsā,
Sen zinu, Gaisma kur mīt,
Kamēr tūkstoši Tumsas priekšā,
Kā Gaismai tai ticot, krīt.
*
Es spēlējos tā, kā nebija atļauts dieviem,
Un šo to iemācījos no saviem sviedriem,
Vai jūsu “labdarību” īstais vārds nav uzdzīves,
Kurās jūsu rotaļlietas – aizmigušo dzīves?!
*
Reiz Zinošie labticīgos atdeva Tumsas garam,
Un ironiski pateica: “Kā gribam, tā daram, jo varam!”
Bet tagad uz balta mūrīša sēžot jūs sakāt:
“Tos tumšos draņķus sen vajadzēja pakārt!”
*
Es slīku un iemācījos elpot zem ūdens,
Ledus vāku pāragri uzlika aukstais rudens…
Kā domājat, cik vērta ir jūsu “eņģeliskā” elpa,
Ja ar vārdiem bez darbiem piesārņota kārtējā telpa?
*
Manā sirdī līdz spalam iedūrās asmens,
Galvu šķaidīja no muguras mests akmens…
Lai jums visas “labdarības” taisnīgi atmaksātas tiek!
Tā ne es, bet Likten’s pateikt liek!
/Aija Štube/
***
❀❀❀
Visu mūžu kādu lūdzu –
Aizved mani tur, kur nesāp,
Tur, kur liktens bultas neskar
Atjaunoties palīdzot…
❀
Katram savas dzīves rūpes
Neļauj otru pamanīt –
Pasniegt roku,uzmundrināt
Tad, kad skumjas purvā dzen…
❀
Es kā jasmīns uzziedēju –
Reibinot, žilbinot…
Zarus lauza liktens roka
Ziedus dubļos birdinot…
❀
Jauns ir jūnijs, jauni ziedi,
Jauna senā smarža plūst
Un kā ledus stars pret sauli
Liktens roka pati lūst.
(Aija Štube)
❀❀❀
rudraija 