***
Balti rozā goda tērpu uzvilkusi
Ābeļziedu princesīte smaida.
Priekšā ražas laiks un augļu smagums,
Bet patreiz lai ļaudis uz to gaida.
/Aija Štube/
***
***
Ir tāda neredzama pasaules migla,
Kas ietekmē katru, kas piedzimis šeit.
Tās atklāšana nenotiek vai ir pārāk ilga,
Dažreiz to saprot, kad dzīvi laiks beigt…
*
Šī migla liek pasauli citādu redzēt –
Ar svešām acīm ikdienu skatīt,
Ar svešu gaumi liek “zvaigznēm” mirdzēt,
Un nesaprast, ka dzisīs tās jau rīt.
*
Patiesa daile šeit netiek novērtēta,
Par pelēku ikdienu to parasti sauc.
Dvēs’le izsalkusi badā tiek mērdēta,
Tie, kam tās nav, pasauli apceļot brauc.
*
Tie, kas šo miglu vēl nesaskata,
Fano par kiču un reflektē līdz
Tiem, kuri visiem to miglu pūš acīs –
Diskusijas šeit nepalīdz.
*
Redzošie tālāk par miglas robežām,
Uzzin, kas īsti šeit notiek, kāpēc.
Un viņu dvēselēs vieta ir bažām,
Redzētais nepriecē – tieši tāpēc.
*
Kad redzošo aizvien vairāk kļūs
Un vērtības neputēs stūros,
Tad pasaulē jauna cerība būs,
Ka ļaudis reiz nedzīvos “būros”.
/Aija Štube/
***
***
Karstums karsē vēsos prātus –
Karstajiem – viss ierastāk.
Ļaudis maršē, meklē Vārtus,
Jautājot – ko iesakāt?
*
Vai jūs ziniet, kur tos meklēt,
Ja jums CeļaZīmju nav?
Bet varbūt ar labām sekmēm
Sen tos sasnieguši jau?
*
Nu tad atļaujiet man vaicāt:
Kādēļ sirdīs aukstums tāds?
Vai jūs īsto ceļu veicāt –
Varbūt maldinājis kāds?
*
Saule – karsta, polos – auksts,
Bet pa vidu mājīgs siltums
Aicinošs un uzrunājošs,
Starojošs no dzīvas Sirds.
/Aija Štube/
***