***
Reiz dzīvoja cilvēks,
Kurš nekad
Laimi nebija jutis.
Visi no viņa novērsās,
Suņi uz viņu rēja,
Dāvanas viņš
Nebija saņēmis
Par svētkos.
Cilvēks naidīgi
Uz citiem skatījās,
Suņiem svieda
Ar akmeņiem,
Dāvājis viņš
Nevienam neko
Nekad nebija.
Tāds tas
Nelaines iemesls
Sen jau bija.
Kāds pateica:
Laiks pārmaiņām –
Sāc pirmais
Dāvāt smaidu
Bet naidu
Pārveidot par
Pieņemšanu.
Cilvēks pamēģināja.
Un pirmo reizi mūžā
Sajutās laimīgs!
/Aija Štube/
***
***
Viens mirklis
Līdz laimei –
Visa mūža
Garumā
Ejams.
/A.Š./
***
***
/Aija Štube/
***
***
Tad, kad nenāk miegs,
Es veros zvaigznēs
Un iztēlojos,
Kā bija tur –
Sen atpakaļ,
Pirms Laiks
Sāka eksistēt
Un Telpa izpletās.
Un mana nojauta
Liek sajust,
Ka viss bija citādāk –
Laimīgāk…
/Aija Štube/
***
***
Gulbīti, gulbīti, kur ir tā –
Zeme, kur būšu vislaimīgākā?
Skaties, kur atrodas ezers šis –
Dzimtajā zemē tev pieder viss!
/Aija Štube/
***
***
***
***
Tev divi dūži kabatās
Un trešais trumpis rokās.
Pa dzīves ceļu droši ej,
Un viss tev labi sokās.
*
Dzīvē šai ir viss uz spēles likts,
Un atklājas, kas labs tev un kas slikts.
Ir dzīvē trumpju simtreiz vairāk vajadzīgs,
Lai izšķirtos, kas derīgs un kas nederīgs.
*
Ir dzīves spēle simtkārt lielāka,
Un zaudējumu nasta daudzkārt smagāka.
Tad dzīvo vien kā lielā spēlē jāspēlē –
Citiem neveiksmes, sev veiksmes novēlē.
*
Bet nāks reiz atpakaļ tev neveiksmīgā kārts,
Un būsi zaudētājs tik nicināts un bārts.
Ne vienmēr tev “trīs kārtis” prātā būs,
Un dzīvē tādēļ ļoti grūti kļūs.
*
Tad atceries, kā tevis dēļ reiz krita
Kāds cits, kas nedaudz zemāk mita.
Ļauj viņam mazliet augstāk pacelties,
No veiksmes kausa drusku pasmelties.
*
Tad nevajadzēs laimes kārtis trīs,
Tev laime smaidīs, pats tu būsi brīvs.
Tik citam palīdzot var prieku gūt,
Par nesavtīgu spēlmanīti kļūt./1987/
/Aija Štube/
***
***
Smaidi par šo brīdi
Un pasaulē nebūs par ko skumt.
Smaidi šai brīdī klusajā,
Ko sauc par dzīves galapunktu.
Tu jau zini, ka tas nav viss –
Aiz robežas kāds tikko piedzimis.
*
Izjūti to, ko izjūt cits,
Dari, ko darīt liek tava sirds.
Nekliedz pret neprātu, nebīsties
Neviens tevim pretī nestāsies.
*
Domā par sauli, kas pār augstceltnēm lec,
Domā par miglu, kas pasauli sedz.
Izvēlies ceļu pats sevī
Citi spriedīs, klausoties tevī.
*
Cīnies par savu Es,
Neveiksmes uz pleciem nes.
Būs tev reiz dzīvē viss –
Nav bezgalība mirklis šis.
Uz dižkoka celma
Jaunas atvases augs,
Dzīve uz pilnību sauks.
*
Zeltaina migla, sudrabots stars
Caur manu logu iespīd un mirdz.
Lai dzīvē prieks un bēdas mijas,
Tik vienaldzību projām triec.
*
Pelēka migla debesīs –
Kas Sauli no gūsta iznesīs?
Šķiet veselu mūžīgu nespīd vairs tā,
Un dzīve paiet pelēcībā.
*
Atmoda ir melnās tumsas šķēlums,
Tā ir kā asa bulta dvēselē.
Tā nogalina tumsu katrā sirdī,
Tā rada nemieru un priekšnojautas.
*
Vai tumsa ir ļauna vai laba?
Duāla ir tās daba.
Tumsā ir vēl nemodusies gaisma
Tumsa ir tīrums, kur sējama zvaigžņu pļava.
*
Es sveicu Sauli – mirdzošu un jauku,
Skrien prieka vilnis pār Latvijas lauku,
Smaida man rīts kā magone sārta,
Skan dziesma debesīs sacerīta!
*
Ak, laidiet mani vaļā –
Es gribu viena būt,
Un tā kā jasmīnzariņš
Par saldu smaržu kļūt!
*
Laimi meklēt neej, draugs.
Pienāks laiks, un tā atnāks,
Kad dvēsele darboties sauks.
Iztaisi laimi pats –
Tā apbruņos katru vīru,
Īstākas nebūs par brīvu.
Saglabā tik garu dzīvu!
*
Rēc motori pilsētā skaļā,
Kur mašīnu okeāns peld
Pa ielu betona upēm,
Un cilvēki nonāk šai transā…
*
Es pieradu pie tā, ko tukšums dvesa,
Jaunā dzīve jaunus spēkus nesa.
Ir drosme jau atkal man cīnīties,
Par pasaules kontrastiem brīnīties.
*
Sanāciet, sanāciet, visi, visi:
Tie, kas mīl, tie, kas nīst,
Tie, kas bez mērķa apkārt klīst,
Tie, kas vāji, tie, kas stipri,
Skeptiski un apgaroti!
No jūsu mazajām dzirkstelītēm
Kopā radīsim lielu liesmu –
Sadedzināsim viltus pasauli!
/Aija Štube/1989/
***
***
Visiem prieku, visiem laimi,
Visiem labu veselību!
Bet visvairāk tiem, kam trūkst,
Liktens cirstās rētas sūrst.
Gads lai laimīgs, pozitīvs,
Neparasti atraktīvs,
Dzīves spēka piepildīts,
Bagātībā zeltīts,
Veselībā stiprināts,
Mīlestībā gremdēts!
/Aija Štube/
***
***
Kaut agresori par kariem runā, domā un spriež,
Uz naidu citus kurina – kas pašu dvēseles grauž.
Zinātne, Kultūra, Daile pasauli tālāk griež,
Un tos, kuri provocē tautas – atkritumos sviež.
*
It visur uzvarēs Daile – saullēkti, ziedi un smaids,
Ar vīteņiem apaugs tanki un balti apsnigs naids.
Un skolās tiks mācīts par Ceļu, kā laimīgam cilvēkam kļūt,
Un daudzi sapratīs domu – ar SirdsBalsi vienotiem būt.
*
Jau gadsimts būs cits un svētki par godu Uzvarai būs.
Šī Uzvara pār naidu par laimes atslēgu kļūs.
Būs skolām misija cita – mācīt, domāt un lemt,
No bezgala zinību akas prast Patiesību smelt.
/Aija Štube/
***
rudraija 