***

Kāpēc jūs man piedāvājat normālas sajūtas aizstāt

Ar trulumu, reiboņiem, izmisumu un neciešamām sāpēm?

Jūs tādas gribētu ciest? Un saukt to par normālu dzīvi?

Par sevi es zinu pārāk daudz. Man nav motivācijas.

Ciest, lai ciestu kā zombijs? Es negribu ilgi te būt –

Uz Zemes, kuras homo sapiens iemītnieki man derdzas

Ar viņu 100% egocentrisko izrādīšanos

Un vēlēšanos šai īpaši radītajā murgā ievilkt citus.

Priekš manis šī nav normāla pasaule.

Priekš manis normāls bija cilvēcīgums, miers,

Nesavtīga draudzība, nevis draugu krāšana

Sociālajos tīklos, un jaukšana: viņš man ir paziņa vai draugs?

Priekš manis šeit vēl ir dažas labas filmas,

Mūzika, grāmatas, dzeja un daba, kurā aiziet,

Lai nebūtu jābūt kopā ar biorobotiem,

Kuri funkcionē, domā kā reklāmas liek, bet saprast neprot.

Es nekad nedarīšu darbu, kas man riebjas,

Man nekad nebūs bērnu, kuri jau ienākot šai pasaulē

Būtu pakļauti pasaules agresīvajai videi un informācijai,

No kuras es viņus nespētu pasargāt – to izlēmu sen.

Esmu šādam sociumam nepiemērota būtne.

Man sevi nav jāpiemēro degradētu biorobotu savienībai.

Es gandrīz nekad nesmaidu, jo nav par ko.

Man nepatīk, kad cilvēki smaidot liekuļo.

Tomēr ir cilvēks, kuram es spēju dabiski smaidīt,

Tādēļ es vēl varu brīnumu gaidīt –

Kā Zeme neaiziet bojā un nesākas karš.

/Aija Štube/

***