Negaiss

10311351_524225391048297_2757372258237356091_n

***

Negaiss ārā,

Negaiss dvēselē –

Vispārcilvēcisks

Dvēseļu putenis.

Cilvēku dvēseles

Putēs un izputēs –

Pasaule neizputēs.

Pasaule Dzīvības

Likumus zin –

Cilvēces genofondu,

Viedākos prātus.

Bet kā tad ar sirdīm?

*

Negaiss cilvēku sirdīs

Pamazām pazudīs,

Vai pagaidām nepazudīs…

Varianti vienmēr ir divi:

Pareizais un nepareizais.

Attīstības sekas.

Atkritumus paņem entropija.

Pareizi iet ir jāmācās –

Reizēm visu mūžu.

Nepareizie citus

Redz skabargainus,

Mainīt grib pasauli,bet

Paši asi kā eži…

Pareizi ejot,

Cilvēkiem veicas –

Kosmosa Likumi palīdz.

*

Negaiss atkārtosies,

Kamēr cilvēki modīsies

Un domāt sāks

Ne tikai par pašlabumu,

Un priekā ziedojot,

Atmaksu negaidot,

Padara darbu

Un klusām tālāk iet.

*

Negaiss pasaulē,

Negaiss dvēselēs…

Likt vienādības zīmi?

/Aija Štube/

***

Papardes ziediņš

187904547

***

Tava sirds ir tik karsta,

Domas tik asas,

Ka tieši pajautāt prasījās:

Kur tādu sirdi tu ņēmi?

Tu manī raudzījies mēmi.

Varbūt no izbrīna,

Vai vērtēdams…

Tad atbildēji kaut ko

Par genofondu un to,

Ka praktizēt vajagot…

Es jau aizmirsu, ko…

Es jautāju vēlreiz:

No kurienes tevī Tas?

Ak Tas…

Tas ir ziediņš no kabatas.

Atrasts pirms gada

Saulgriežos, pusnaktī, mežā,

Vienatnē, skaidrā prātā tur ejot,

Reizēm kāds tādu redz ziedam

Neaprakstāmā spožumā,

Krāsu harmonijā.

Ja vari, tad noplūc

Un kabatā liec,

Atpakaļ neskatoties

Līdz mājai tiec.

Gaismu, kas tevī jau mīt,

Tas pārvērtīs ugunskurā

Slimības zudīs, Spēks ieplūdīs

Mīlestības vārtus plaši atdarīs

Pašā SirdsKausa dziļumā.

Klusumā, Klusumā, klusumā…

/Aija Štube/

***