***

1.daļa

Mana sapņu celtne, kaut tik dižena un smalka,

Ir kā pasaka, kā fatamorgāna.

Tā vien garu dara priecīgu un brīvu,

Bet uz Zemes sapņu tēli gaist.

*

Ja mēs paši būtu pasakaini tēli,

Ja mums mērķis būtu domās pilis celt,

Tad jau sen šeit paradīze zeltu

Un par ciešanām pat domāt būtu grēks.

*

Tomēr pašlaik mītam mūra celtnēs,

Kur ik akmens reālāks kā Dievs.

Tādēļ lēnām un ar pacietību lielu

No akmeņiem būs paradīzi celt!

*

Var jau būt, ka elle ir šī Zeme,

Var jau būt, ka paradīze – sapnis vien,

Reiz tomēr sapnis īstenība kļūs,

Tad paradīze Zemes virsū būs!

*

2.daļa

Kur bija Sākums un kur ir Gals?

Šī celtne bezgalīgi augsta!

Mana ideja bija mūžības prieks un augšupeja,

Bet tu teici – tai neesot pamata.

*

Un tu liki to uzcelt no akmens un māliem.

Sākās Lielais Darbs.

Es sevi izsvaidīju nebūtībā

Un mans veselums kļuva sīks un slims.

*

Es biju Viss – ik daļiņā ir viss,

Bet savākt kopā tās ir bezgalīgi smagi-

Es varu zaudēju, kas bija nebūtībā,

Nu iegūstu, ko Nemirstība sauc.

*

Lielais Darbs ir tikai sakumā.

Tas paveikts tiks viena mirkļa mūžībā,

Lai jaunam Darbam pamatus liktu

Un tā bez gala tālāk – Pilnībā tiktu.

/Aija Štube/1988/

***