***
Kara cirvis ne vienmēr ir jāvicina.
Ja kāds saka: “miers”, var nebūt tur zemteksts nekāds.
Iet cilvēks garām un sirsnīgi pasveicina,
Jo diena ir laba un cilvēkam labs ir prāts.
/Aija Štube/
***
Tag Archives: dzeja
Ražas laiks
***
Miera un skaidro domu laiks ir rudens,
Tāpēc savus ieročus aprociet zemē.
Tai zemē, kurā tos saņēmāt,
Atdodiet tiem, kas jums deva…
Ir ražas laiks.
Lai katrs saņem atpakaļ to, ko citiem devis.
Ja dota ir sagrāve, nāve un posts,
Tad neberiet pelnus uz galvām, netiesājiet –
Labojiet, ceļiet, dzīvību audzējiet –
Vismaz saudzējiet…
Mācieties saudzēt
Citas zemes, citus ļaudis
Un viņu brīvos sapņus.
Kļūstiet brīvi, un brīvus audziniet bērnus.
“Citu” un “svešo” šeit nav.
Uz planētas Zeme ir cilvēks,
Gada laiks ir rudens –
Ražas laiks.
/Aija Štube/
***
Rudens
***
Rudens paziņots oficiāli –
Vēsums, mitrums un lietus…
Dāliju sūtu tev speciāli,
Lai neņem galvā šos niekus!
*
Saules stari, dzīvības pulss
Arī rudenī, arī vēsā…
Dabā miers un skatiens tev mulss
Uz tiem, kas dāliju spilgtumu nēsā.
*
Nēsā apģērbā, nēsā smaidā,
Lēkā pār peļķēm gumijniekos…
Labāk izdzēst rūpes sev vaigā –
Paņemt prieku sakarniekos!
/Aija Štube/
***
Mūžības vārti
***
Ja es tevi pasaukšu uz citu pusi, tu nāksi?
Atvari ir tik noslēpumaini klusi un auksti…
Noslēpumi vilina mesties tajos un grimt,
Iespējams, cerot, ka šādi no jauna var dzimt…
*
Ja es tevi uzaicināšu sameklēt to, kas reiz zuda
Kurā mirklī no mūžības doties pēc tā?
Mirkļi ik mikrosekundi zūd nebūtībā,
Mūžība gaida, tās vārti vienmēr ir vaļā…
*
Ja es došos pa Mūžības vārtiem, kas priekšā,
Nesaukšu līdzi nevienu – un lēmums būs tavs.
Sasauktie, aizrautie maldās un netiek iekšā…
Veids, kā tur tikt tomēr katram ir pašam savs.
/Aija Štube/
***
Raibu raibie ceļi pasaulē
***
Iedod tam, kuram vajag, tieši to, ko viņš prasa.
Kas tu esi, lai spriestu, kas viņu glābs?
Varbūt kādreiz tuksnesī nokritīs rasa,
Kura paglābs no nāves, kad tev tur ļoti slāps…
*
Parādi cilvēkam mājupceļu, ja vadātājs līkumot liek,
Kad citreiz viņš tevi cienās ar siltu tēju,
Bet noguruma dēļ, pa nakti būs jāpaliek,
Tu padomāsi – cik labi, ka labu neapsmēju…
*
Nenopel to, kas tavā uzskatu sistēmā neiederas –
Mēģini izprast vai vienkārši paklusē.
Varbūt “Gaismas” templī, uz kuru triecies, tev vārti neatveras…
Raibu raibie ir ceļi un sekas šai krāsainā pasaulē!
/Aija Štube/
***
Kas pašam paceļams…
***
Cilvēki, kam nav par to nekādas saprašanas
Veido domu biedru grupas, partijas, bet atstāj zemapziņā vecās paražas.
Un tērē visu spēku apkarojot oponentu sētas (tās tieši tam ir domātas!),
Donkihoti bariem vien uz vējdzirnavu spārniem neprātīgā drosmē metas.
*
Ir vienotība, saskaņa un attīstība – citātos un vārdu spēlēs.
To spēli veļi noskatās, met miroņkauliņus – par kuriem dzīvie vēlēs…
Tie visu zin tāpat, un zin to arī daža laba dāma –
Caur sidraba birzi jāizet tai tā, lai neiznāktu personīga drāma.
*
Kāda starpība, vai Eiropa, vai Krievija mūs nesapratīs?
Ja tava sirdsapziņa tīra, saprāts atrast pratīs
To ceļu pareizo, kas tikai tev ir ejams,
Jo nest tu vari tikai to, kas pašam paceļams!
/Aija Štube/
***
Ja vien tu zini…
***
Nelasiet sliktas ziņas –
NLP radītos produktus.
Tās provocē iekšējās cīņas,
Ceļ psihologu ienākumus.
*
Nevajag “cepties” par dzīvi,
Tāpat viss tajā pāries,
Bet tas, kurš turējies pretī –
Ņēmis un pakāries…
*
Uzzīmē plakātu, piespraud pie sienas:
Šie svētki nav tavi – nomierinies!
Saki, ka vienmuļi paiet tev dienas?
Aizej no pūļa – nesamierinies!
*
Uzglezno milzīgu stikla kalnu,
Lai tajā gudrie un antiņi kāpj.
Profesoru pārvērt par klaunu –
Vai nav vienalga, kādā maskā krāpj?
*
Ja vien tu zini, kas esi, ko dari –
Ne jau katram šīs atklāsmes nāk…
Pamet pūli un nerunā gari –
Sirds tikai klusumā ziedēt sāk.
/Aija Štube/
***
Vasaras šūpolēs
***
Es vasaras šūpolēs kāpju
Un lidoju debesīs –
Daudz neremdētu sāpju
Tās vējos izkaisīs.
*
Augšā un lejā – kā dzīvē,
Kā svārsts – tik draudīgs un ass,
Bet dvēselīte grib brīvē,
To nebiedē lēciens tik krass.
*
Jau šūpoles svārstīties rimst,
Jo vasarai vairāk nav jaudas,
Un vēlmes krēslā jau grimst,
Kur citādas dzīves baudas.
*
No vasaras ārā es kāpju,
Kad šūpoles apstājās;
Nav sirdī nekādu sāpju,
Ar mieru viss pārklājās.
/Aija Štube/
***
Pasakā
***
Kad apkārt dzīve sevi apliecina,
Man patīk labāk “nebūt” nekā “būt”,
Un pieķerties pie domas, kura iemidzina,
Lai par daļiņu no nebūtības varu kļūt.
*
Lai no malas varu dzīvi vērot
Neiejaucoties ar savu: “Dari tā!”
Nav šai skaļumā neviena, par ko sērot,
Mana esība ir iegrimt Pasakā.
*
Pasakā var satikt raganu un arī labo feju,
Kāpt pūķim mugurā un lidot bezdibeņiem pāri,
Ar daiļo princi uzsākt ugunīgas kaisles deju,
Atrast nemirstības avotu, un burvību dzert kāri.
*
Pasakā, kur vienradži nāk ciemos,
Laimes māte svētību man dod.
Domāt nenākas par to kā sārtos liesmos
Šie tēli dzīvē, brīvību kur neatrod.
*
Bet dzīvē vergi, kuri domā: brīvi esot,
Māca “brīvību” pat tiem, kas sirdī tādi ir,
Bezjēdzīgas brīvo vergu važas nesot,
Taisnību no netaisnības sen vairs neatšķir.
/Aija Štube/
***
Iegrimt
***
Zāles zaļajā dīvānā,
Zilajā upē kā zīdā,
Man patiktu iegrimt un nedomāt,
Par to, kas notiks rītā.
/Aija Štube/
***
rudraija 