Pavasara laika ziņas

Image

Daudzviet līs
un pār zemi –
pēc patiesas laimes
izslāpušās –
raibs ziedlapu lietus
ar veldzējošu svētību
birs.
***
Rīt spīdēs saule,
reibinās ceriņi,
un gaismas piesātinātā
pasaule
dalīsies ar cilvēkiem
savā smaržu melodijā.
***
Vietām pūtīs vējš,
un pirmās pieneņu pūkas
ar ziedlapiņu krusu
griezīsies virpuļdejā
pavisam klusu.
***
Cilvēkiem sirdis uzzied,
ziedonis pāri iet
un pāriet.
Visa zeme
dabas harmonijā
dzied.
/Aija Štube/

Atmosties no komas

To, kā dzīvo vairākums cilvēku, es saucu par komu. Kad tu it kā esi šeit, bet vienlaikus tevis šeit nav. Tu nemitīgi mēģini kaut ko saprast par sevi un dzīvi, bez apstājas meklē veidus un ceļus, kā to izdarīt, skaties apkārt visos virzienos, bet bieži vien nekas nemainās, nekas nepalīdz. Kāpēc? Jo tu meklē tikai ārpusē, bet šie paniskie meklējumi nedod iespēju pa īstam satikties ar sevi.

Meditācija, protams, ir labs veids, kā nomierināties un pieklust, tomēr lielākoties meditācija ir brīdis skrējienā, kad mēģini sevi pacelt kaut kādā garīgi augstākā stāvoklī. Tu skrien, skrien, uz brīdi apsēdies, paklusē, kļūsti garīgs, tad atkal skrien, skrien, un nekas nav mainījies.
Man labāk patīk realitāte. Redziet, es pieskaros šim kokam pirmo reizi! Es noglāstu tā stumbru, es to apzinos, esmu saskaņā ar šo brīdi.

Atbrīvojiet ķermeni un ļaujiet tam izjust savu spēku. Pārstājiet domāt par šo spēku, bet izjūtiet to!
Cilvēki nemitīgi ceļo no pagātnes uz nākotni un nemaz neapstājas tagadnē. Problēmas esksitē tikai galvā. Mēs esam atkarīgi no problēmām, mēs paši tās nepārtraukti radām. Mēs nepārtraukti runājam par savām problēmām ar citiem, bieži tas ir vienīgais veids, kā komunicējam. Mēģinām citiem pastāstīt par savām problēmām, bet tie citi tikai izliekas, ka klausās, jo viņiem ir pašiem savas problēmas. Tā iegūstam šķietamu apstiprinājumu tam, ka šīs problēmas ir īstas, lai gan patiesībā tās neeksistē.
Attiecības, draudzība – tie ir kuģi. Un tiem ir paredzēts nogrimt. Savas attiecības ar citiem būvējam, jo baidāmies būt vientuļi, jo neesam saskarsmē paši ar sevi. Attiecības parasti lielākoties ir bēgšana no sevis. Cilvēkam nav saskarsmes ar sevi, viņš nav laimīgs, nemīl, un viņš meklē mīlestību citā cilvēkā, bet otrs varbūt dara tāpat. Atrodiet vispirms sevi savā dzīvē!
Katrs dzīvo savu dzīvi un ik pa laikam satiekas, bez pagātnes, bez nākotnes. Šajā brīdī un katru reizi kā pirmo.
Jāizkļūst no ietekmes, no piesaistes pieredzei. Cilvēki mēģina atrast sevi, apmeklējot dažādus garīgos seminārus, tiekoties ar garīgiem cilvēkiem, bet tā ir tikai došanās projām no sevis, kārtējā pieredze, sveša programma.
Kas ir cerība? Tā ir skatīšanās nākotnē, ko diktē prāts. Laika nav, vecuma nav, tāpēc arī tā formula, kā nonākt saskarsmē ar sevi, visiem ir viena. Elpo, apstājies, paklusē, esi šeit. Jūti, cik šis brīdis ir skaists?
/no sarunas ar Neeru/
Image

Tuksnesī

Image

Nereti krīžu situācijās dzirdēti vārdi: kaut kas ir jādara. Lai gan patiesībā būtu jābeidz darīt “kaut ko”,bet ļoti precīzas lietas. Kādas? To iespējams saprast tikai no jaunas,”gudrākas”perspektīvas.

Atkal un atkal esam spiesti atdurties pret neatceļamo atziņu:pasauli nemaina skaistas idejas,likumi vai uzkliedzieni no malas. Pasauli maina pārmainīti cilvēki.

Mēs ilgstoši esam dzīvojuši seklās virspuses pasaulē. Tomēr pat vissakoptākā virspuse sāk zaudēt savu jēgu bez dziļumiem. Cilvēkam ir nepieciešams atkal atklāt savus dziļumus,sastapties ar sevi,kas ir pats lielākais cilvēka dzīves izaicinājums. Sevis atklāšana karam japaveic savā vietā.

Masveidīga cilvēku došanās tuksnesī sākās 3.-4.gs.Ēģiptē. Cilvēki caur tuksnesi mēģināja beidzot “nonākt paši pie sevis”. Lai piedzīvotu to,ko Gēte aprakstījis vārdos: “Tikai tad,kad es pa īstam esmu viens,es neesmu viens.” Savādi,ka pasaulei to mācīja saprast antīkais analfabēts – Antonijs.

Mums,protams,nav fiziski jādodas tuksnesī. Tomēr nepieciešamība dzīvi ieraudzīt no jauna sktupunkta – ir absolūti,ekstrēmi nepieciešama. Acu un galvas attīrīšana no klišejām,ilūzijām un egoisma.

Mums nepieciešamas radikālas pārmaiņas! Tās ved pie pagrieziena,ko dažādas tradīcijas apzīmē atšķirīgos vārdos – pamošanās,otrā piedzimšana,atgriešanās,satori,apgasmība.

Kad Jēzus runā par baļķi acī,viņš atgādina,ka katra “normāla” cilvēka redzeslauks ir piesārņots ar lielākiem vai mazākiem svešķermeņiem. Savukārt,ja tu neredzi pasauli tādu,kāda tā ir,un pieņem par “normālu” savu ierobežoto uztveri,tu nemitīgi citiem un sev darīsi pāri. Tāpēc – aizliegt sevi (savu ego),citiem vārdiem,”mirt un augšāmcelties”,nereti ir vienīgā izeja no strupceļa.

Lai šodien to uzdrīkstētos īstenot,ir jābūt “mazliet trakam”,vai ne? Jā,jāuzdrīkstas iziet no parastās dzīves…lai tajā atgrieztos varbūt mazliet gudrāks.

/Juris Rubenis/

Interesanti,ka pasaule nepieņem no tuksneša atgriezušos pārmainītos cilvēkus un bieži vien vienīgā izeja viņiem ir atgriezties savā tuksnesī…