***

Laimības zemē tur bezgala tālēs
Reiz mita mans brīvais un varenais gars.
Tur mirdzēja ezeros sidraba ziedi
Tur kalni kā kristāls un pļavas kā zīds.
*
Man zemē šai laimīgā dota bij vara
Es – Dzīvības avota noteicējs gars.
Šis avots bij’ laimības zemes pamats –
Spēks, drosme un gaišās mīlas prieks.
*
Bet Dzīvības ūdens man šķita par dārgu
Lai dotu to katram, kas lūgdams to nāk.
Es uzcēlu mūri no kristāla lauskām
Un mirdzošā akā liku tam plūst.
*
Es mīlēju tautu kā Gaisma prot mīlēt,
Man piemita drosme un spēks, ko sēj prieks.
Bet pēkšņi man uzmācās savāda doma,
Ka citi ir mazak vērti kā es…
*
Šī doma man iegrauzās gaišajā prātā
Un saknes līdz kodolam izlaida Spēks.
Es sajutu Dzīvības avota lomu
Un prātu man pārņēma aprēķins sīks.
*
Tā sāku es valdīt šai laimības zemē
Un Dzīvības avots bij’ īpašums mans.
Es varēju dāvināt dzīvības prieku,
Man piemita vara šo dzīvību dzēst.
*
Kad bija man pakļauta laimības zeme
Un cilvēce Spēku kā ražu man nesa,
No augstkalnu virsotnes pacēlās liesma
Tā auga pret debesīm balta kā stabs.
*
Tā gāzās pār ļavām un ielejām zaļām
Un aprija visu, kas līksmoja šeit.
Es meklēju glābiņu Dzīvības akā,
Bet uguns lavīna ieplūda tur.
*
Gaiss virmoja uguns karstajā dvašā
Cilvēces vaimanas skanēja šeit.
Mans Dzīvības avots bij’ izzudis liesmās
Tā vietā te plūda vien lava un sērs.
*
Tā laimības zeme par tuksnesi kļuva
Un Dzīvības avots bij’ izžuvis sauss.
Par cilvēces zudušo modrības skatu
Tā saņēma nolemto samaksu sev.
*
Man nācās pamest šo tuksneša zemi
Uz leju kāds spēks mani vilka kā slogs.
Es zaudēju apziņu gaišo un brīvo
Un pamodos miglā, kas salta kā nakts.
*
Šī zeme bij tālu no pilnības gaimas
Ik darbību iegrožo pretspars un naids.
Šeit valdīja neziņas radītas bēdas
Šeit cilvēka dzīvībai vērtības trūkst.
*
Ir likums te apmāns un viltība smalka
Un mīlas vietā deg kaisle un naids.
Te pasaules dārzs dalās aplokos sīkos
Ko nosargāt nozīmē – dzīvot vai mirt.
*
Šeit robežas bruņoti kareivji sargā
Šeit netic nevienam, kam vara un gods.
Ir aplokā katrā savs tautības loks
Un valodas dalās kā sazarots koks.
*
Uz zemes šīs nebij’ man varas un spēka,
Es ļaužu masām te piederīgs kalps.
Un dzīvības valgmi šeit nejutu plūstam
Tiek katram dots piliens, lai dzīvību velk.
*
Šīs zemes vareniem tauta ir sveša,
Tiem slavu un mantību gādāt tā prot,
Bet varenie iekarot kaimiņus tiecas
Un aplaupot tautas, tās verdzībā dzen.
*
Šet gaisma ir bāla, jo vienības pietrūkst
Ir sadalīts lauskās Vienotais Gars.
Tās saskalda cilvēces gudrākos prātus
Jo tumsa un haoss ir šīs zemes spēks.
*
Cik smagi man elpot šī tuksneša gaisu,
Šeit krūtis sažņaudz un dedzina naids.
Un uzkrautais ciešanu pajūgs ko velku,
Liek domāt par iespējām brīvību gūt.
*
Jel mostaties miegainie, nebrīvie gari!
Jums cerības nebūs uz valdoņiem likt.
Sev īstenā Vienībā meklējiet sēku
Tad atspīdēs apziņas gaisma un prieks.
*
Uz zemes būs vienota valoda brīva,
Būs kopīga zeme un apvienots darbs.
Tiks patmīļi lepnie no troņiem gāzti,
Jo valdīs te Taisnības Vienotais Gars.
*
Kad brīva un gaiša kļūs cilvēku apziņa,
Spēku un drosmi dos mīla un prieks,
Tad ziedēs šeit gudrības raženie dārzi
Un vara būs spēkā, ko Vienība dod.

*
(Aija Štube -1991.gada “retranslācija no zemes elles”…)

***