Dzīves spēle

Dzīves spēlmaņi

***

Tev divi dūži kabatās

Un trešais trumpis rokās.

Pa dzīves ceļu droši ej,

Un viss tev labi sokās.

*

Dzīvē šai ir viss uz spēles likts,

Un atklājas, kas labs tev un kas slikts.

Ir dzīvē trumpju simtreiz vairāk vajadzīgs,

Lai izšķirtos, kas derīgs un kas nederīgs.

*

Ir dzīves spēle simtkārt lielāka,

Un zaudējumu nasta daudzkārt smagāka.

Tad dzīvo vien kā lielā spēlē jāspēlē –

Citiem neveiksmes, sev veiksmes novēlē.

*

Bet nāks reiz atpakaļ tev neveiksmīgā kārts,

Un būsi zaudētājs tik nicināts un bārts.

Ne vienmēr tev “trīs kārtis” prātā būs,

Un dzīvē tādēļ ļoti grūti kļūs.

*

Tad atceries, kā tevis dēļ reiz krita

Kāds cits, kas nedaudz zemāk mita.

Ļauj viņam mazliet augstāk pacelties,

No veiksmes kausa drusku pasmelties.

*

Tad nevajadzēs laimes kārtis trīs,

Tev laime smaidīs, pats tu būsi brīvs.

Tik citam palīdzot var prieku gūt,

Par nesavtīgu spēlmanīti kļūt./1987/

/Aija Štube/

***

Izmaiņas?

Izmaiņas...

***

Tad ienāk tev prātā doma izmisīga,

Ka izmaiņas, kuras vēlies tu un citi,

Ir vienkārši kārtējā ilūzija,

Lai sabiedrības veiksmīgo daļu

Pārņem jebkādas pārmaiņas misija.

Lai lido idejas, lai notiek rosība –

Viņi vēl nezin, ka tā ir šķietamība –

Pieļaujamā brīvība rāmī,

No kura iziet var pa divām durvīm –

Pievienojoties pašu kritizētajiem,

Saprast, ka tur tu nemainīsi neko,

Parādīsi zināmo, pašsaprotamo

Tiem, kas to visu ārpusē jau zin.

Un saņemsi pārmetumus,

Ka nedari neko, izņemot to…

Otra izeja ir pamest

Šķietamās brīvības rāmi,

Paceļot ar lidmašīnu un prāmi,

Saprast, ka jādzīvo ātri,

Lai par tavu aktualitāti

Nekļūtu vecums un viss,

Kas ar to komplektā nāk:

Nabadzība, slimības, vientulība

Pansionātā vai citur –

Ir varianti, bet tik un tā

Ne visiem šeit laime ir brīvībā,

Bet ilga dzīve jānes kā krusts,

Kurā var pakārties, kad nasta par smagu.

Vēl pačukstēšu par variantu trešo,

Tikai mājienu došu – šeit pārāk daudz svešo…

/Aija Štube/

***

Kā tur ir – Brīvībā?

Kā ir tur-Brīvībā

***

Kādēļ jums jādzīvo pa būriem?

Vai instrukcija bija klāt?

Vai vēdiskais astrologs pateica,

Ka tas tavas šīsdzīves uzdevums?

Varbūt kristiešu paradīzē fiksi –

Jo vairāk šeit mocīsies, jo tālāk tur tiksi?

Šeit un tagad ir tikai izvēle,

Tā arī visa brīvā griba.

Vēlies Brīvību – izej no būra –

Tas nekad nav bijis slēgts!

Atceries Brīvībā dzīve ir sūra.

Nesteidzies, ja vēlies sevi vēl saudzēt,

Iekšējo Spēku priekš Brīvības audzēt!

/Aija Štube/

***

Mehānismā

Mehānismā

***

Tu pazudīsi kaut kur starp tumsu un rīta blāzmu – 

Tāpat kā ieradies šajā pasaulē,

Un domāji, ka šeit viss ir savādāk,

Bet izrādījās, ka savādāka esi tu pati…

Pasaule pieprasa standartu, tādēļ tevi tā lauza,

Par sīku detaļu milzu mehānismā sauca,

Iedvesa ikdienu un mācīja, kā pareizāk par tādu kļūt,

Bet tu izziņas kārā degsmē, kriti no mehānisma ārā,

Un devies tur, pati nezini kur – kur intuīcija vai deguns rāda.

Mehānismi dusmojās, draudēja, klāstīja – tā neesot labi,

Un dusošo cilvēku standartos iekļauties nākšoties,

Citādi tevī un viņos tāpat problēmas sākšoties.

Un sākās, jo neiekļāvies, dažā atmodas process bija jau sācies,

Un mehānismi sāka saprast, ka var arī savādāk – brīvāk,

Var neiekļauties, izlauzties, domāt, sapņot un lidot,

Un galu galā tā pavisam brīvi – bez bailēm – dzīvot.

Bet atnāca stiprāki kontrolieri – samala arī viņus…

Tā vēsture atkārtojas, bet atmiņa izdzēsta tiek,

Lai par Brīvībā piedzīvoto pat nojautas nepaliek.

Šai pasaulē nevalda rasisti, fašisti, komunisti, anarhisti,

Šai pasaulē valda disciplinēti hierarhiski mehānismi – 

Ar laiku tie samaļ jebkuru Brīvo.

It īpaši, ja esi viens…

Bet, ko lai dara, ja savējie tikai tēlo, ka “pamodušies”,

Ja patiesībā mehānismi viņiem tam noticēt liek,

Lai tālāk jau viltus savējos sūta, kur samalti tiek

Visi tie, kas šiem viltniekiem notic kaut brīdi…

Viens neesot karotājs, pat, ja ar mieru tu nāc.

Ja apkārt aizmigušie nomodā esošus tēlo,

Kaislīgas scēnas tēlo un tevi vēl žēlo…

Cik ļoti tas apnicis – ne dzīvot, bet dzīvot TĀ,

Kā pareizi to darīt liek mehānismā…

Un tādēļ, kad piegriezīsies nu jau pavisam,

Neizstāstot savu dzīves stāstu nevienam mehānismam,

Ne trollim eņģeļa maskā, ne pārgudram bārdainim,

Tu pazudīsi starp tumsu un rīta blāzmu.

Un es ceru – tu atradīsi pasauli, kurā sapratīs tavu stāstu…

/Aija Štube/

***

Brīvība un programma

946645_467210480024488_556178655_n

***

Pastāsti man pasaku par mūžameža dzīvi –

Kā tur visi pasaktēli rosās, strādā brīvi!

Pastāsti par karaļpili, kurā Labais valda,

Tādēļ visiem pavalstniekiem dzīve tur ir salda.

*

Saki, šāda pasaciņa programma vien esot,

Paši varoņi kā krustu savu lomu nesot?

Sapņojot par cilvēkiem, kas Brīvību tiem dotu –

Dažai labai apnicis lidot tik ar slotu…

*

Programmētājs pacentās – deva dzīvi citu,

Iestājās tur anarhija – nosauca par sliktu.

Varbūt arī pasaktēli nevar mainīt lomas –

Grūti tiem kā cilvēkiem vadīt savas domas.

*

Brīvība nav citādība, tā ir atbildība,

Saprātīga sadarbība, arī palīdzība.

Brīvībai ir jāpiedzimst katra paša Sirdī,

Tikai tad šī Brīvība Dzīves koku dzirdī.

*

Tad nav domas otram kost, bedri rakt un laupīt.

Brīvība dod impulsu – visu dzīvo taupīt.

Brīvība nav programma, kuru gribās mainīt,

Un ar “tautas kustību” vienam otru baidīt.

*

Pasaka ir programma, kurā vadām dzīvi,

Kurā katrs domātājs tiecas piesaukt brīvi.

Kamēr Sirdī brīves nav – viss ir tikai maldi,

Beidzot sevī atmodies – pietiek gulēt saldi!

/Aija Štube/

Zemtekstu meklētājam

Zemtekstu meklētājam

***

Neko tu neesi sapratis, bet varbūt pat nevēlies,

Varbūt tev tā ir vieglāk savā pasaulē dzīvoties.

Ja pasaule “nākot tev virsū” kā tumsas agregāts,

Savā stikla zvērnīcā dzīvo un jūties pasargāts.

*

Tu varonis bijis un esot – par Brīvību cīnoties,

Pret pretējiem uzskatiem vienmēr nikni uzstājoties.

Un tagad, kad cita tauta grib savu brīvību gūt,

Tu uzmeties viņiem par soģi – tas pareizi nevarot būt!

*

Aizdomas tevi kā seni ķirmji jau grauž –

Zem manis kāds rok un mugurkaulu baksta”.

Vai tādām aizdomām iemesls būtu, ko pauž

Daži, kas par “spoguļošanos” raksta?

*

Kara cirvis ne vienmēr ir jāvicina.

Ja kāds saka: “miers”, var nebūt tur zemteksts nekāds.

Iet cilvēks garām un sirsnīgi pasveicina,

Jo diena ir laba un cilvēkam labs ir prāts.

/Aija Štube/

***

P.S.

Katrs iet savu ceļu, un par to pats arī atbild. Arī par citu nepamatotu apvainošanu un “uzbraucieniem”,”uguņu apdzēšanu”, kad nepamatoti uzbraucieni, pozitīva stimula un iedvesmas vietā, cilvēku noved stāvoklī, kurā “nolaižas rokas” – fiziskā nāve tā nav, bet novest cilvēku garīgā letarģijā un tur pamest, ir daudz lielāks noziegums.

Neesmu arī tik viszinoša (kā daudzi tagad par sevi domā un sevī jūtās), lai par visu spriestu globālā mērogā ar 100% pārliecību, ka mans patreizējais uzskats ir 100% patiess, nemaldīgs. Laikam dzīve daudziem bijusi tik stresaina, ka visu laiku paranoiski jāuzmanās no “dunča mugurā” – citādi nespēju izskaidrot agresīvu nostāju uz pavisam mierīgu komentāru kādā domubiedru grupā uc.). Manuprāt vajag drosmi un daudz veselā saprāta, lai tad, kad daudzi pieprasa karu, saglabātu cilvēcību…

Es esmu parasts cilvēks. Es sen jau gaidu, kad pēc iespējas vairāk cilvēku “pamodīsies” no saviem maldiem, kad būs iespēja ar viņiem sarunāties jau kā ar Brīviem cilvēkiem, nevis ar kādu svešu egregoru “pārstāvjiem” ar “izskalotām smadzenēm”, ”ruporiem”, sektantiem, kas akli tic visam, ko kaislīgi deklarē viņu dievinātie garīgie guru, kuru teikto citē burts burtā. Pastāvīgi domāt viņi neprot. Citādi domājošajos viņi redz ienaidniekus. Tik šaurs ir viņu skatījums, ka tas neatpaliek no viduslaikiem. Veltīgas bija manas pūles kādreiz viņus “vest pie prāta”. Tas tā nedarbojas – visam savs laiks. Bet es viņus (cilvēkus savos maldos) nekad neesmu norakstījusi un noniecinājusi, par ienaidniekiem, apsēstiem, tumsas kalpiem utml. apsaukājusi. Un to, ka cilvēki mainās, es arī zinu. Reti, bet tas notiek. Caur pašu sapratni, nevis “skološanu” no malas. Reizēm “atmosties” palīdz kāds stimuls no malas. Piekrītu Sokrātam, kurš teicis, ka “Cilvēks nav trauks, kas jāpiepilda ar zināšanām, bet lāpa, kas jāiededz!” Tā arī ir patieso Skolotāju misija. Diemžēl visbiežāk tie, kas sevi par “gaismas nesējiem” dēvē, cilvēkus iedala -savējos un svešajos, kur svešie tiek pakļauti (pagaidām vēl) virtuālai apmētāšanai ar akmeņiem, ja viņu uzskati 100% nesaskan ar “savējo” vienprātīgo piekrišanu sava guru nemaldīgajai patiesības zināšanai.

Esmu vientuļniece. Man barus un grupas nevajag. Pati eju, pati lemju, pati izvēlos, ko lasīt, skatīties video un klausīties savās mūzikas kolekcijās, kļūdos, ciešu un laboju savas kļūdas, bet nenodarbojos arī ar “uguņu dzēšanu” tajos, kas sajutuši sevī dzirksteli-apskaidrību. Daudz problēmu viņiem ir vēlāk, bet ticu – viņi tās atrisinās. Lai gan uz mūsdienu “ezotēriķiem” tagad pat žēl skatīties – gandrīz visiem, kas ir kādas grupas līderis/e, ir tik uzpūsti ego, visi tik “viszinoši”, bet strīdēties par to, kurš tuvāk patiesībai, vairs “nav modē”- apnicis. Nu ir īstens “Ostapa Bendera laiks”, kad ezotēriķi sapratuši, kā no visa tā, ko viņi pa šo laiku izlasījuši, lekcijās saklausījušies utt. – visu to zināšanu putru sakompilējot daudz maz loģiski, var gūt savu – materiālo labumu. Un tiek rīkoti semināri viens pēc otra. Pēc satura pretrunu pilni murgi, bet vienmēr atrodas gājēji un lielas naudas – brīvprātīgo ziedojumu – maksātāji. Bet lai iet, kam tur jāiet…Visam savs laiks.

Lai nu kā, man ir prieks, ja ir vēl kāds, kas no Sirds un pēc sirdsApziņas dzīvo un darbojas. (Pat jēdzieni “sirds”, “mīlestība” jau ir tik tālu devalvēti, ka zaudē savu spēku, kad tos lieto partiju reklāmās, kurās tie ir tikai vārdi, bez dziļāka satura.)

Lai visiem, kas labu dara, veicas darbā, kas Latviju un Pasauli tuvina Gara uzvarai!

*Aija*

u3xxEVHPzYs

Kritušā eņģeļa stāsts

kRITUŠĀ EŅĢEĻA STĀSTS

***

Laimības zemē tur bezgala tālēs
Reiz mita mans brīvais un varenais gars.
Tur mirdzēja ezeros sidraba ziedi
Tur kalni kā kristāls un pļavas kā zīds.
*
Man zemē šai laimīgā dota bij vara
Es – Dzīvības avota noteicējs gars.
Šis avots bij’ laimības zemes pamats –
Spēks, drosme un gaišās mīlas prieks.
*
Bet Dzīvības ūdens man šķita par dārgu
Lai dotu to katram, kas lūgdams to nāk.
Es uzcēlu mūri no kristāla lauskām
Un mirdzošā akā liku tam plūst.
*
Es mīlēju tautu kā Gaisma prot mīlēt,
Man piemita drosme un spēks, ko sēj prieks.
Bet pēkšņi man uzmācās savāda doma,
Ka citi ir mazak vērti kā es…
*
Šī doma man iegrauzās gaišajā prātā
Un saknes līdz kodolam izlaida Spēks.
Es sajutu Dzīvības avota lomu
Un prātu man pārņēma aprēķins sīks.
*
Tā sāku es valdīt šai laimības zemē
Un Dzīvības avots bij’ īpašums mans.
Es varēju dāvināt dzīvības prieku,
Man piemita vara šo dzīvību dzēst.
*
Kad bija man pakļauta laimības zeme
Un cilvēce Spēku kā ražu man nesa,
No augstkalnu virsotnes pacēlās liesma
Tā auga pret debesīm balta kā stabs.
*
Tā gāzās pār ļavām un ielejām zaļām
Un aprija visu, kas līksmoja šeit.
Es meklēju glābiņu Dzīvības akā,
Bet uguns lavīna ieplūda tur.
*
Gaiss virmoja uguns karstajā dvašā
Cilvēces vaimanas skanēja šeit.
Mans Dzīvības avots bij’ izzudis liesmās
Tā vietā te plūda vien lava un sērs.
*
Tā laimības zeme par tuksnesi kļuva
Un Dzīvības avots bij’ izžuvis sauss.
Par cilvēces zudušo modrības skatu
Tā saņēma nolemto samaksu sev.
*
Man nācās pamest šo tuksneša zemi
Uz leju kāds spēks mani vilka kā slogs.
Es zaudēju apziņu gaišo un brīvo
Un pamodos miglā, kas salta kā nakts.
*
Šī zeme bij tālu no pilnības gaimas
Ik darbību iegrožo pretspars un naids.
Šeit valdīja neziņas radītas bēdas
Šeit cilvēka dzīvībai vērtības trūkst.
*
Ir likums te apmāns un viltība smalka
Un mīlas vietā deg kaisle un naids.
Te pasaules dārzs dalās aplokos sīkos
Ko nosargāt nozīmē – dzīvot vai mirt.
*
Šeit robežas bruņoti kareivji sargā
Šeit netic nevienam, kam vara un gods.
Ir aplokā katrā savs tautības loks
Un valodas dalās kā sazarots koks.
*
Uz zemes šīs nebij’ man varas un spēka,
Es ļaužu masām te piederīgs kalps.
Un dzīvības valgmi šeit nejutu plūstam
Tiek katram dots piliens, lai dzīvību velk.
*
Šīs zemes vareniem tauta ir sveša,
Tiem slavu un mantību gādāt tā prot,
Bet varenie iekarot kaimiņus tiecas
Un aplaupot tautas, tās verdzībā dzen.
*
Šet gaisma ir bāla, jo vienības pietrūkst
Ir sadalīts lauskās Vienotais Gars.
Tās saskalda cilvēces gudrākos prātus
Jo tumsa un haoss ir šīs zemes spēks.
*
Cik smagi man elpot šī tuksneša gaisu,
Šeit krūtis sažņaudz un dedzina naids.
Un uzkrautais ciešanu pajūgs ko velku,
Liek domāt par iespējām brīvību gūt.
*
Jel mostaties miegainie, nebrīvie gari!
Jums cerības nebūs uz valdoņiem likt.
Sev īstenā Vienībā meklējiet sēku
Tad atspīdēs apziņas gaisma un prieks.
*
Uz zemes būs vienota valoda brīva,
Būs kopīga zeme un apvienots darbs.
Tiks patmīļi lepnie no troņiem gāzti,
Jo valdīs te Taisnības Vienotais Gars.
*
Kad brīva un gaiša kļūs cilvēku apziņa,
Spēku un drosmi dos mīla un prieks,
Tad ziedēs šeit gudrības raženie dārzi
Un vara būs spēkā, ko Vienība dod.

*
(Aija Štube -1991.gada “retranslācija no zemes elles”…)

***

Ja vien tu zini…

Ja vien tu zini...

***

Nelasiet sliktas ziņas –

NLP radītos produktus.

Tās provocē iekšējās cīņas,

Ceļ psihologu ienākumus.

*

Nevajag “cepties” par dzīvi,

Tāpat viss tajā pāries,

Bet tas, kurš turējies pretī –

Ņēmis un pakāries…

*

Uzzīmē plakātu, piespraud pie sienas:

Šie svētki nav tavi – nomierinies!

Saki, ka vienmuļi paiet tev dienas?

Aizej no pūļa – nesamierinies!

*

Uzglezno milzīgu stikla kalnu,

Lai tajā gudrie un antiņi kāpj.

Profesoru pārvērt par klaunu –

Vai nav vienalga, kādā maskā krāpj?

*

Ja vien tu zini, kas esi, ko dari –

Ne jau katram šīs atklāsmes nāk…

Pamet pūli un nerunā gari –

Sirds tikai klusumā ziedēt sāk.

/Aija Štube/

***

Mēģiniet piezvanīt vēlāk…

Mģiniet piezvanīt vēlāk...

***

Tu izmisīgi zvani uz telefonu,

kurš vienmēr ir ieslēgts

un vienmēr automātiski atbild:

adresāts nav sasniedzams,

mēģiniet piezvanīt vēlāk…

*

Tu mokies drūmās nojausmās,

minējumos un savas fantāzijas tēlos,

kuri tev rāda ainas

ar katastrofām, slimnīcām un morgiem.

Tu mēģini piezvanīt vēlāk…

*

Tu mēģini dzīvot ar visu to, ko zini

pēc likumiem, kurus neviens nav rakstījis,

bet visi cenšas izpildīt –

mākslīgi smaidīt un nedomāt

par to, kas notiek patiesībā.

Tu mēģināsi piezvanīt vēlāk…

*

Arī tad, kad pilsēta būs drupās,

zem kurām gulēs cilvēku ķermeņi

ar planšetēm un viedtālruņiem līdzās,

kad pārstās darboties Cilvēku likumi,

un savu “brīvību” slavēs marodieri,

tu izdzīvosi un mēģināsi piezvanīt vēlāk…

/Aija Štube/

***

Pasakā

Pasakā...

***

Kad apkārt dzīve sevi apliecina,

Man patīk labāk “nebūt” nekā “būt”,

Un pieķerties pie domas, kura iemidzina,

Lai par daļiņu no nebūtības varu kļūt.

*

Lai no malas varu dzīvi vērot

Neiejaucoties ar savu: “Dari tā!”

Nav šai skaļumā neviena, par ko sērot,

Mana esība ir iegrimt Pasakā.

*

Pasakā var satikt raganu un arī labo feju,

Kāpt pūķim mugurā un lidot bezdibeņiem pāri,

Ar daiļo princi uzsākt ugunīgas kaisles deju,

Atrast nemirstības avotu, un burvību dzert kāri.

*

Pasakā, kur vienradži nāk ciemos,

Laimes māte svētību man dod.

Domāt nenākas par to kā sārtos liesmos

Šie tēli dzīvē, brīvību kur neatrod.

*

Bet dzīvē vergi, kuri domā: brīvi esot,

Māca “brīvību” pat tiem, kas sirdī tādi ir,

Bezjēdzīgas brīvo vergu važas nesot,

Taisnību no netaisnības sen vairs neatšķir.

/Aija Štube/

***