***
Atminos gadus, kad sapņi lidoja brīvi un droši,
Arī atklāti tika apvāršņi jauni un spoži,
Kad kaija nebija vienkārši putns,
Bet drošsirdis Džonatans Livingstons,
Un Kastanedu mācīja amizants dons Huans.
Tad Vienīgā patiesi tāda bija caur Mūžiem,
Jo Ričards Bahs tam sirdī noticēja.
Gāja gadi, sapņotāju dzīve visu koriģēja.
Par “skolotājiem”- biznesmeņiem,
Citi par upuriem grāmatu kaislībām kļuva.
Dažiem saprāts pateica prātam,
Kādām ilūzijām pakaļ tas ilgi skrēja,
Bet nemainīgs vēl aizvien
Ir šis daudzskaidrotais
Brīnums neizskaidrotais:
Cilvēka dzīve, šī Zeme
Un viss, kas notiks pēc tam…
/Aija Štube/
***



