***
Šeit tumsa vien un ciešanas bez gala.
Nav spēka roku celt un gaismu degt.
Un neredzu, kur ir šai bezcerībai mala,
Ar aizmirstības plīvuru būs visu segt,
Un durvis cieši slēgt un neatbildēt,
Kad zvana cilvēki, kam sen vienalga viss,
Kā man te iet, vai neiet vairs nemaz.
No asarām var ūdens pīnes pīt,
Kur bezcerībai, sāpēm pakārties un slīkt.
Un nespēju es darīt to, kas labi,
Un tādēļ vien jau slikta esot es…
Dzīvojiet pa saviem balagāniem,
Ilūziju veiksmes šūpolēs.
Nekas nav īsts šai pasaulē uz zemes,
Ko dari tikai sev un savam labumam.
Kas liek man nepazust pavisam?
Laikam tikai vieta – iespēja te būt,
Un tas ir arī viss. Ja sabrūk tas,
Bez protēzēm, kur doties?
Nudien, varbūt uz kapiem spokoties…
/Aija Štube/
***
rudraija 