***
Balts rožu krūms
Un pāri saule balta.
Kad prāts ir drūms
Un sirdī bulta salta,
Tīk mazliet pieliekties
Un saldu smaržu tvert.
Lai dzīves ceļš top gaišs! –
Tā gribās iekliegties
Un rīta rasu dzert
No rožu ziedlapām
Tik maigām,
Ka saltums mirklī gaist;
Silts prieka vilnis plūst,
Ap sirdi mierīgi
Un harmoniski kļūst.
/Aija Štube/
***
Daudzviet līs
un pār zemi –
pēc patiesas laimes
izslāpušās –
raibs ziedlapu lietus
ar veldzējošu svētību
birs.
***
Rīt spīdēs saule,
reibinās ceriņi,
un gaismas piesātinātā
pasaule
dalīsies ar cilvēkiem
savā smaržu melodijā.
***
Vietām pūtīs vējš,
un pirmās pieneņu pūkas
ar ziedlapiņu krusu
griezīsies virpuļdejā
pavisam klusu.
***
Cilvēkiem sirdis uzzied,
ziedonis pāri iet
un pāriet.
Visa zeme
dabas harmonijā
dzied.
/Aija Štube/
❀❀❀
Saule uzspridzināja zemi
Atbildē – ziedoņa trakums.
Dabā viss notiek dabiski
Un tur jau ir tas jaukums.
❀
Tikai cilvēkos satraukums
Grūtības pielāgoties?
Drīzumā pazudīs apjukums,
Gribēsies sadarboties.
❀
Ziedu reibonis pāries,
Paliks mierīgāks prāts
Un zaļi raibs Dzīvības paklājs
Pāri Latvijai klāts.
/Aija Štube/
❀❀❀
***
Seni seni ledus bluķi
Lēni lēni kustināmi
Zemapziņas labirintos
Veido domu sastrēgumus.
*
Izkustināt seno sāpi
Izkausēt un nogludināt
Un nekas, ka pārāk strauji
Straume traucas brīvībā.
*
Salauž vecos aizsargmūrus
Ieskrien visos pagrabos
Aizrauj senus ieradumus
Jaunus ceļus izveido.
*
Saule visam pāri staro
Dzīvība uz zemes dzimst
Ledus izkūst, pali noplok
Jaunie zaļi dzīvot prot!
/Aija Štube/
***
Reiz, kad skolotājs ar saviem audzēkņiem ceļoja, viņš izdzirdēja, kā audzēkņi strīdās savā starpā par to, kurš no viņiem labāks.
– Es nodarbojos ar meditāciju jau piecpadsmit gadus, – teica viens.
– Es daru labus darbus visu laiku, kopš pametu tēva mājas, – teica otrs.
– Es vienmēr sekoju Budas norādījumiem, – teica trešais.
Pusdienlaikā viņi apstājās zem ābeles, lai atpūstos. Ābeles zari, no gatavo augļu smaguma, noliecās gandrīz līdz pašai zemei.
Tad ierunājās skolotājs:
– Kad koks dāsni nes augļus, tā zari noliecas zemu-zemu. Patiesi viedajam raksturīga pazemība. Kad koks ir neauglīgs, tā zari augstprātīgi un iedomīgi slejas gaisā. Un muļķis vienmēr uzskata sevi labāku esam par savu tuvāko.
/Budistu fabula/
***
“Lai cik labs būtu rezultāts,manī būs lepnums par savām spējām to paveikt,un tas ir nepareizi.Rezultāts nepieder mums,tas ir Dieva ziņā.Es negribu paklupt un iekrist šajā bedrē,kur velk ego,tāpēc nevēlos popularitāti.Ja kādam varu palīdzēt vairot mīlestību viņa dzīvē,ļoti labi,bet es cilvēciski apzinos,ka arī varu iekrist šajā bedrē.” – Ilze Selecka par šo tēmu labi pateikusi.
***
Visi iziet sava ego attīrīšanas ceļu. Vislabāk atpazīt, vai joprojām nedarbojas ego, ir tāda metode: nolikt sev priekšā savu mīļo tuvinieku, garīgo skolotāju un kādu citu – nicinātu cilvēku,piem.,Hitlera utml.vai kādreiz personiski netīkama cilvēka attēlus. Ja pret visiem viņiem nerodas vienāda iekšējā izjūta – Mīlestība, tad joprojām darbojas ego, kas vērtē un dala: labs, slikts utt. Parasti šo pārbaudījumu iztur tikai tie, kas pilnībā dzīvo pēc principa: “Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek“. Tādu cilvēku uz Zemes laikam ir samērā maz – lasīts par tādiem daudz, bet savā dzīvē vēl nevienu tādu neesmu satikusi, kaut arī ļoti daudzi no satiktajiem pretendējusi uz šādu savas esības stāvokli. Šim stāvoklim ir viena vienkārša īpašība – to nevar notēlot – cilvēks tāds vai nu ir vai nav, un līdzko sākas citu “tiesāšana”, tā uzreiz skaidrs, ka cilvēks joprojām cīnās ar sava ego ilūzijām, meklējot tās citos un saskatot citos kā spoguļos to, kas pašiem piemīt.
Lai prieks!
☼
Katrā lielajā ir mazais,
Mazā lielo ieraugām;
Un it visi mēs pret sauli
Ar sirdi tiecamies un augam!
/Aija Štube/
☼
Paldies sveicējiem – lai jums prieks un veiksme!
☽ ☼ ☾
Spēka vārdi nepļāpā.
Vārdos spēku koncentrē.
Pļāpu vārdos spēki zūd.
Spēks, kas mīt klusumā,
Dzīļu dziļā tumsībā
Lēnām aug stiprumā.
☽ ☼ ☾
Katram savi Spēka vārdi:
Kādam skaļi izdziedami,
Citam mantrās skandējami,
Formulās kodējami…
Vēl ir Sirdī dzīvojoši –
Dzīves rētas dziedējoši.
/Aija Štube/
☽ ☼ ☾
Neskatoties uz viedumu, ķēniņa Zālamana dzīve nebija mierīga. Šī iemesla dēļ Zālamans reiz griezās ar lūgumu pie viena no sava galma gudrajiem:
“Palīdzi man – daudzi notikumi šajā dzīvē man neļauj saglabāt mierīgu prātu. Es esmu pakļauts kaislībām, un tas man traucē!”
Gudrais atbildēja: “Es zinu, kā tev palīdzēt. Uzvelc šo gredzenu – uz tā ir iegravēta frāze: “Tas pāries!” Tad, kad tevi piemeklēs spēcīgs naids vai spēcīgs prieks, paskaties uz šo frāzi, un tā tavu prātu nomierinās. Tā tu atradīsi glābiņu no savām kaislībām.”
Zālamans paklausīja gudrā padomam un ieguva mieru.
Bet reiz pienāca brīdis, kad paskatoties, kā ierasti, uz gredzenā iegravēto frāzi, viņš nenomierinājās, bet gluži pretēji – vēl vairāk iekarsa. Viņš norāva gredezenu no pirksta un gribēja to iemest dīķī, bet ievēroja, ka arī gredzena iekšpusē ir iegravēts kāds uzraksts.Viņš ieskatījās un izlasīja: “Arī šis pāries...”
/Tulkoju no facebook/
***
..pienāk laiks,kad tu saproti,ka arī tās citas diženās pasaules nespēj apmierināt tavas prasības. Un tu nonāc pie secinājuma,ka ir vienkārši jādzīvo jādara,ko vari,un viss lai ir tā,kā ir…
/P.Kļava/
Mīliet visu, jo viss tūlīt pāries!
Pār sērsnas klājumu
Ar pūpolzaru rokās
Starp Pūpolsvētdienu un Lieldienām
rudraija 