***
Sen jau bij’ laiks
Spēli šo savādo beigt.
Tikai tu neļāvi, lapsēn…
Prinča lomai es nederu,
Princeses – arī nē.
Likteņu grāmatiņu
Ielieku atvilktnē.
/Aija Štube/
***
Likten’s liek…
***
Kaut tagad esmu Tumsā,
Sen zinu, Gaisma kur mīt,
Kamēr tūkstoši Tumsas priekšā,
Kā Gaismai tai ticot, krīt.
*
Es spēlējos tā, kā nebija atļauts dieviem,
Un šo to iemācījos no saviem sviedriem,
Vai jūsu “labdarību” īstais vārds nav uzdzīves,
Kurās jūsu rotaļlietas – aizmigušo dzīves?!
*
Reiz Zinošie labticīgos atdeva Tumsas garam,
Un ironiski pateica: “Kā gribam, tā daram, jo varam!”
Bet tagad uz balta mūrīša sēžot jūs sakāt:
“Tos tumšos draņķus sen vajadzēja pakārt!”
*
Es slīku un iemācījos elpot zem ūdens,
Ledus vāku pāragri uzlika aukstais rudens…
Kā domājat, cik vērta ir jūsu “eņģeliskā” elpa,
Ja ar vārdiem bez darbiem piesārņota kārtējā telpa?
*
Manā sirdī līdz spalam iedūrās asmens,
Galvu šķaidīja no muguras mests akmens…
Lai jums visas “labdarības” taisnīgi atmaksātas tiek!
Tā ne es, bet Likten’s pateikt liek!
/Aija Štube/
***
Rudens roze
***
Es nekad neuzzināšu,
Kā tu šeit nokļuvi,
Rudens roze…
*
Varbūt atraidītā dvēsele cieta,
Kad tevi Likteņupē svieda?
Varbūt Vasara pie Rudens
Atvadīties ciemos gāja,
Lai gan Rudens to neuzaicināja?
*
Rudens vēji pūš tevi Likteņu upē…
Nolemtība reizēm ir skaista
neatbilstība videi.
*
Rudens roze,
Tāda ir tava loze –
Tavu novīšanu negaida
Neviena banāla vāze.
/Aija Štube/
***
Bēglis
***
Atveriet debesis!
Tur viens bēglis
Neatvadījies
Iekāpis teleportā
Un pazudis
Rudens miglā….
Nelietis?
Malacis?
Vienkārši
Meža vecis.
Atveriet debesis!
Tas vēl nebija viss!
/Aija Štube/
***
Saulstara lauska
***
Iemirdzas
Ledains saules stars
Uz tikko salauzta
Ledus spoguļa lauskas.
Nesu saujā
Saulstara lausku.
Jums nav ne jausmas,
Kas man padomā…
/Aija Štube/
***
Saule
No tumsas Saule iznāca mirdzēdama,
Visu dzīvo pasauli saudzēdama,
Pret katru cilvēku siltu staru vērsdama,
Sāpju, sala, naida domas sirdīs dzēsdama.
/Aija Štube/
Saules aptumsums
***
Aptumsums neskar tos,
Kuru apziņu neietekmē
Prāta un neprāta trikos
Gaismēnas dvēselē.
/Aija Štube/
***
Veļu ceļi
***
Rudens vēja suņi kauca,
Visas domas sajauca,
Tagad nav, kas parāda
Veļiem dzīvo maskarādi…
*
Pareizi viss bija,
Kad rudens lieti lija –
Vecas rētas dzija –
Visas nesadzija….
*
Veļu laikā klusi,
Kamēr tu vēl dusi,
Uz piekto debesspusi
Maskarāde aizgājusi…
*
Pa saviem ceļiem,
Pie seniem veļiem,
Lai nav lieki jamaldās –
No ļaudīm jābaidās…
*
No rīta lēca saule –
Auksta kā pasaule.
Viens otru sasildat
Siltiem vārdiem piepildot!
/Aija Štube/
***
Iemet savu dvēseli, kur vēlies!
***
Ja zini, kur tava dvēsele
Netiks tramdīta kā vēja suns,
To vietu izjauks nešpetna dzirkstele –
No ugunskura aizpūsta malduguns…
*
Iemet savu dvēseli, kur vēlies,
Un spēlējies – attēlā spoguļojies.
Rudens lapas, zeltaini mirkļi,
Laiva, kurai pietrūkst irkļi…
*
Lai atpakaļ vai tālāk tiktu,
Uz melnajiem vai baltiem kauliem liktu?
Varbūt no kauliem tiltu meistarotu?
Radošu darbību nemēdz saukt par sliktu?
*
Zināt par dvēseli – tas jau vēl nav viss.
Saprast, izjust to nāci mācīties,
Tādēļ nav iemesla par bijušo zūdīties,
Tas bija tādēļ, lai vari šeit rūdīties!
*
Ja zini, ka Laika te nav, vai to saproti?
Nav jēgas debesis pētīt tik apgaroti!
Apstājies, pārstāj prāta viļņus velt,
Un redzēsi – ko nest, ko nepacelt.
*
Iemet savu dvēseli, kur vēlies…
Un paspēlējies!
/Aija Štube/
***
Dots devējam…
***
“Ar ļaunumu ir jācīnās,
Ar to ļaunumu, kas nodarīts Man!
Tas jau nekas, ka pirms tam,
Es to darīju citam…”
*
Ir cilvēki, kuri tā spriež,
Ne tikai spriež, bet pat dara,
Un piedevām cer tikt uz zaļa zara.
Jo pieder pie parazītu bara.
*
Uz zara ziedoša, smaržīga, skaista
Tiek tikai tie, kas kokus audzē un laista!
Bet tie, kuri citu koku zarus zāģē,
Reiz pakarās savas nokaltušās egles zarā.
/Aija Štube/
***
rudraija 