Kāpēc?

Kāpēc..

***

Kāpēc jūs man piedāvājat normālas sajūtas aizstāt

Ar trulumu, reiboņiem, izmisumu un neciešamām sāpēm?

Jūs tādas gribētu ciest? Un saukt to par normālu dzīvi?

Par sevi es zinu pārāk daudz. Man nav motivācijas.

Ciest, lai ciestu kā zombijs? Es negribu ilgi te būt –

Uz Zemes, kuras homo sapiens iemītnieki man derdzas

Ar viņu 100% egocentrisko izrādīšanos

Un vēlēšanos šai īpaši radītajā murgā ievilkt citus.

Priekš manis šī nav normāla pasaule.

Priekš manis normāls bija cilvēcīgums, miers,

Nesavtīga draudzība, nevis draugu krāšana

Sociālajos tīklos, un jaukšana: viņš man ir paziņa vai draugs?

Priekš manis šeit vēl ir dažas labas filmas,

Mūzika, grāmatas, dzeja un daba, kurā aiziet,

Lai nebūtu jābūt kopā ar biorobotiem,

Kuri funkcionē, domā kā reklāmas liek, bet saprast neprot.

Es nekad nedarīšu darbu, kas man riebjas,

Man nekad nebūs bērnu, kuri jau ienākot šai pasaulē

Būtu pakļauti pasaules agresīvajai videi un informācijai,

No kuras es viņus nespētu pasargāt – to izlēmu sen.

Esmu šādam sociumam nepiemērota būtne.

Man sevi nav jāpiemēro degradētu biorobotu savienībai.

Es gandrīz nekad nesmaidu, jo nav par ko.

Man nepatīk, kad cilvēki smaidot liekuļo.

Tomēr ir cilvēks, kuram es spēju dabiski smaidīt,

Tādēļ es vēl varu brīnumu gaidīt –

Kā Zeme neaiziet bojā un nesākas karš.

/Aija Štube/

***

Dzīve turpinās!

Dzīve turpinās

***

Aiztaisiet acis, ja jums bail,

Aiztaisiet acis savam bērnam!

Lai viņš neredz, ko redzat jūs –

Varbūt rīt jau būs labāk?

*

Redzētais ierakstās zemapziņā,

Liek par to domāt, liet to just.

Ja jums nav spēka piespiest tam zust,

Dzīve būs problēmu pilna.

*

Jums sāpēs tas, ko redzējāt,

Bērns mocīsies minējumos,

Slīcinās jūs jautājumos,

Uz kuriem jums atbilžu nav.

*

Kādas jums tiesības

Aizliegt redzēt kaut nāvi?

Atver acis un skaties:

Blāvās acis cauri tev raugās,

Raugies tām cauri arī tu

Dzīve turpinās!

/Aija Štube/

***

Ļaužu siržu spēks

Ļužu siržu spēks

***

Vēlos ļaužu sirdis –

Vājās, skumjās, nosalušās

Vienot lielā simboliskā,

Siltu prieku dāvājošā,

Visas vainas dziedējošā.

Ja tā daudzi vēlēsies,

Ļudis neskums – priecāsies.

Nedzīvojiet vairs pa stūriem!

Putnus izlaidiet no būriem!

Lai tie dabā brīvi dzied –

Sirdīs Mīlestība zied!

/Aija Štube/

***

Prieka gaismā

Prieka gaismā

***

Atstāj savu tumšo dienu,

Atstāj tālā pagātnē.

Iekrāj prieku, krāj kaut vienu,

Ieliec prieka lādītē.

*

Nekrāj tumsu, naidu, dusmas –

Laid, lai tās tev pāri iet!

Prieks sāk pulsēt, līksmi kustas –

Tver ik gaišo mirkli ciet!

*

Kur palika tumšās dienas?

Kur tās dusmas, sāpes, naids?

Domas pulcējas pie Vienas –

Prieka gaismā izplaukst smaids.

/Aija Štube/

***

Derīguma termiņš

10410320_745779435494375_1169033695165958892_n

***

Grozi kā gribi to lozi –

Visam pienāk un paiet laiks,

Ja nenotiek mirklī – TAGAD!

Derīguma termiņš beidzas

Tavam laimestam.

*

Visu izdarīt laicīgi

Laikā nav iespējams.

Dzīves scenārijus

Nevarēs pārspēlēt –

Tāpēc vairs nesteidzies.

*

Laiks ir jau cits.

Režisors, aktieri, skatuve

Un saplēsta luga

Ar nosaukumu:

Derīguma termiņš beidzies.”

/Aija Štube/

***

Labāk…

75166_10151464825613136_1159537362_n

***

Iesien savu grāmatiņu,

Iepako un noglabā

Skapja augšējā plauktā,

Dzīvē sajauktajā.

Ārā izmetamā.

*

Dažas tādas jau izmetu

Tā ap Jāņiem kādreiz

Atkritumu konteinerā

Vietas bij’ toreiz daudz.

*

Iesien vārdus, noglabā

Vārdi satur spēku – arī slikto…

Labāk sirdī saglabā

Labo nepateikto.

*

Bet vislabāk – lieto!

Dāvini – ne raksti.

Rakstītais paliks plauktos

Aizmirstos, putekļainos saiņos,

Atkritumu spaiņos…

/Aija Štube/

***

Iztēlē

Iztēlē

***

Es – tava Sarkangalvīte,

Tu – mans mīļais Vilks.

Mūsu mājīgo vakarēšanu

Starp debesīm un zemi,

Ar pīrādziņiem

Un kaut ko siltu dvēselei,

Nespēs izjaukt nekādi apstākļi.

Ja nu vienīgi tie,

Kuri lēnām dzimst mūsos –

Visādi radikāļi, neformāļi,

Tonāļi un nagvāļi…

Tāpēc uz terminiem nespēlē!

Viss ir labi tikai

Tagad un Šeit –

Nenoformulētā iztēlē.

/Aija Štube/

***