***

Tas nekas, ka sāp,

Tu piecelies un atkal kalnā kāp,

Aiz paguruma ceļa malā ļimsti,

Un tomēr piecelies – no jauna “dzimsti” –

Ar jaunu skatienu uz jaunu dienu,

Caur kuru pretī tev jau sen es brienu

Pa takām purvainām un ceļiem,

Kas pārpilni ar ēnām un ar veļiem…

Bet sirds, kas īsto ceļu zin,

Tā nemaldās, tā Ariadnas pavedienu tin,

Lai neapmaldāmies, bet satiekamies tur –

Kur trejdeviņas siržu liesmas kur,

Un tumsa netiek klāt un tevi nenobur,

Bet līdz tam mums daudz vēl jāiztur!

/Aija Štube/

***