![[Empress Eugenie (1826-1920) at Biarritz] 1858](https://rudraija.wordpress.lv/wp-content/uploads/2015/03/empress-eugenie-1826-1920-at-biarritz-1858.jpg)
***
Eitanāzija.
Tas tā ētiski skan.
Civilizēti pavisam.
Tagad arī kaķiem un suņiem
Aizliedz aiziet “pa prastam”
Līdz dīķa astrālam krastam.
Bet viss mēdz atgriezties,
Un drīz varbūt atkal
Būs eko-maisiņš ar ķieģeli
Un ragaviņas uz mežu…
Ko acis neredzot,
To sirdis vairs nejūtot.
Vai tiem, kas mums traucē
Nav sirds?
Un mums?
/Aija Štube/
***
***
Ar svešiem ieročiem
Uz šķietamu uzvaru…
Priekš savējiem?
Pret svešajiem?
Vai skaidri jau zināt,
Kas ir jūsu “svešie”,
Uz kuriem jūs piekristu šaut?
Varbūt tie radinieki,
Kuru smadzenes
Izskaloja sveša informācija.
Un kā ar to skalošanu jums?
Salika vietā, ko gribēja –
Arī to, lai jūs histēriski
Viens uz otru rietu,
Svešiem līderiem pakaļ skrietu,
Svēti ticētu, ka domājat
Un izlemjat pats.
Šaubīgos aģitējat.
Ar putām uz lūpām
Mēģināt pārkliegt citas
Informācijas retranslatorus.
Jūs paši sen esat pārvērsti
Staigājošos retranslatoros –
Zombijos bez dvēselēm,
Jo Cilvēki uz cilvēkiem nešauj
Pēc kārtējās informācijas devas
Uzņemšanas, bez domāšanas,
Apziņas, saprāta pieslēgšanas.
Cilvēki aizstāv savu tuvāko dzīvību
Un tiesības katram dzīvam būt!
Cik viegli šai laikā apmaldīties,
Ja sirdī tukšums, nav tur kas jūt,
Viegli par svešiem atkritumiem kļūt.
Bet Mērķi ir dziļāki –
Izdzīvos tikai Cilvēki!
/Aija Štube/
***
***
Pavasara dvēseles
Ziedu dāvāju.
Kad tas izplauks,
Redzēsi, dzirdēsi-
Pašā zieda vidū
Stāvu un dziedu
Saules melodiju,
Visam dzīvajam,
Tikmēr no rozes
Ērkšķa sirdī,
Asins pil zemē
Asiņainā, izslāpušā.
Neviens cilvēkveidīgais
To nepamana.
/Aija Štube/2.variants/
***
***
Atceļiet sāpju likumu!
Uz Zemes atceliet!
Nevienam ar to nav līdzēts,
Ja līdzās vienmēr kāds cieš!
*
Zūd prieka dzirkstelītes
Kādreiz tik spožajās acīs,
Un neviens vairs nepasacīs,
Ka esi mīļa un daiļa.
*
Jo sāpes cērt kā ar zobenu,
Sāpes griež kā ar nazi,
Un šādu stāvokli nesaprotošie
Vēl arī smaidīt liek…
*
Bez sekām tas nepaliek –
Tiek atņemts dvēseles spēks –
Būt patiesai, neliekuļot
Un tādai kā esi, tālāk soļot.
*
Bet cilvēki, kuriem ir labi,
Gaida, lai labi ir tev.
Un ja tas tā nav
Un tu netēlo –
Neviens tevi nežēlo!
*
Visi sen jau ir projām,
Pat ja reizēm jautā:
“Kā tad tev iet?”
Patiesa atbilde gaidīta netiek –
Durvis sen jau ir ciet!
/Aija Štube/
***
***
Paldies tev par to, ka esi,
Ka deviņas rozītes nesi
Un ļāvi man justies kā bērnam
Smaidošam un brīvam.
Varbūt tā būtu jājūtas
Ikvienam cilvēkam?
*
Un kas tad to liedz?
*
Sabiedrības modeļi
Reizēm ir liekuļi,
Dzīves “normālās” normas
Ir maskās stingušas formas.
Pat tie, kas saka, ka
Ārējos standartus neakceptē,
Parasti dara to kādas idejas ietekmē.
*
Bet vai nav vienalga tas viss,
Ja man esi tu, tev – es?
/Aija Štube/
***
***
Tavi mīļie vārdi
Sirdij atsalt liek.
Pati brīnos, ka tādi
Man milzu daudzumā tiek.
*
Rožu kalnus tu dāvā
Un vēl visu ko, kas man dārgs.
Jūtos kā melodrāmā
Tik košā un kaislīgā.
*
Kas mēs viens otram esam?
Draugi vai vēl kaut kas?
Tā ejot, mēs satiekam daudzus,
Bet retais kļūst savējais.
*
Tu savējs pēc dvēselē lemtā
Kas esmu tev – izdomā pats.
Kā Vinnijam Pūkam medus,
Kā ezītim zvaigžņu nakts,
*
Kā baltajam zirgam migla,
Kā vēja sunim pats vējš,
Kā kādam iespēja līdzēt,
Vienkārši tā – par neko.
*
Un veltīgi, svešais, to dzēs –
Šim stāstam nav nobeiguma
Kamēr dzīvojam mēs.
/Aija Štube/
***
***
Viesulis dvēseles dzīlēs
Virspusē nav pamanāms.
Parasti notiekot otrādi –
Man viss ir savādāk.
*
Sirdsbākā gaismiņa mirgo:
Reizēm izdziest, tad spīd.
Vikingu kuģi tur siro,
Rēgu burinieks vīd.
*
Starp Būt un Nebūt Zemi
Es eju, bet satraukums lieks,
Jo sen jau šķērsoti kalni,
To varenums – pasaules nieks.
*
Par vienu nebeidzu jūsmot,
Tas puķu bērniem tāds nieks –
Sirds uguntiņa liek mirdzēt
Kā laimīgās bērnības prieks.
*
Tur uguntiņai liek mirdzēt
Ik katra smaids, kas to nes.
Un šādi spēju es redzēt
Cilvēku nākotnes.
*
Nav naids, nav kari un strīdi
Par naudu un varu ikbrīd.
Cilvēki citādu dzīvi
Dzīvo, vēl citiem -”Labrīt!”
*
Cik daudzi viņiem sekos
Un ignorēs svešos, kas liedz
Redzēt, kā diplomātiskos trikos
Par tautu tie zirdziski zviedz.
*
Puķu un dziesmu laikus
Uz laiku ir jāatliek,
Kad prātos pūš maldu tvaikus
Un vērtības kropļotas tiek.
*
Šai jaunā krēslas pasaulē
Vērtības savādāk sauc –
Izvārties studijas pagaldē
Tad mikrofonā kauc.
*
Uz kājām ja neturies,
Pie mikrofona balsties,
Par nodzerto balsi nestreso –
Fonogrammas to aizstās.
*
Par visu, kas iznīcināts,
Par visu, kas sagrozīts,
Par visu šo Noziegumu
Drīz atbildēs Parazīts!
/Aija Štube/
***
***
Es savā nāvē uzvilku melnas drēbes,
Bet mana dzvēsele bija tik nepiedienīgi balta,
Ka es nolēmu nemirt…
*
Tu visā, ko es neredzu,
Tu manā sirdī nedzīvo,
Tu mani nemīli, nemīli, mans mīļais,
Es tevi arī!
/Aija Štube 1987/
***
***
Dzīvības spēks – enerģija,
Ko gribat man atņemt,
Ir vienīgais, kas mani
Par cilvēku spēj pārvērst.
Kā gan jums to saprast,
Kas ejat kā buldozeri,
Kam nervi kā dzelzbetons?!
Bez dzīvības spēka nav dzīves,
Bet eksistēt nevēlos.Tad labāk mirt!
Lai dvēseles mierā var radoši izpausties,
Lai miers ir ap mani un manī.
Vai tiešām grūti to saprast?
Kā Cilvēkam?
Vai labāk, ja cilvēka nav?
Vai nelaimes kamols kliedz
No katra nervu stresa
Kā dunča dūriena.
Es vēlos mieru –
Vairāk it neko!
Un atdotu par to
Es Visu!
/Aija Štube/
***
***
***
rudraija 