Depresija 2

Depresija2

***

Šeit tumsa vien un ciešanas bez gala.

Nav spēka roku celt un gaismu degt.

Un neredzu, kur ir šai bezcerībai mala,

Ar aizmirstības plīvuru būs visu segt,

Un durvis cieši slēgt un neatbildēt,

Kad zvana cilvēki, kam sen vienalga viss,

Kā man te iet, vai neiet vairs nemaz.

No asarām var ūdens pīnes pīt,

Kur bezcerībai, sāpēm pakārties un slīkt.

Un nespēju es darīt to, kas labi,

Un tādēļ vien jau slikta esot es…

Dzīvojiet pa saviem balagāniem,

Ilūziju veiksmes šūpolēs.

Nekas nav īsts šai pasaulē uz zemes,

Ko dari tikai sev un savam labumam.

Kas liek man nepazust pavisam?

Laikam tikai vieta – iespēja te būt,

Un tas ir arī viss. Ja sabrūk tas,

Bez protēzēm, kur doties?

Nudien, varbūt uz kapiem spokoties…

/Aija Štube/

***

Pasaules migla

Pasaules migla

***

Ir tāda neredzama pasaules migla,

Kas ietekmē katru, kas piedzimis šeit.

Tās atklāšana nenotiek vai ir pārāk ilga,

Dažreiz to saprot, kad dzīvi laiks beigt…

*

Šī migla liek pasauli citādu redzēt –

Ar svešām acīm ikdienu skatīt,

Ar svešu gaumi liek “zvaigznēm” mirdzēt,

Un nesaprast, ka dzisīs tās jau rīt.

*

Patiesa daile šeit netiek novērtēta,

Par pelēku ikdienu to parasti sauc.

Dvēs’le izsalkusi badā tiek mērdēta,

Tie, kam tās nav, pasauli apceļot brauc.

*

Tie, kas šo miglu vēl nesaskata,

Fano par kiču un reflektē līdz

Tiem, kuri visiem to miglu pūš acīs –

Diskusijas šeit nepalīdz.

*

Redzošie tālāk par miglas robežām,

Uzzin, kas īsti šeit notiek, kāpēc.

Un viņu dvēselēs vieta ir bažām,

Redzētais nepriecē – tieši tāpēc.

*

Kad redzošo aizvien vairāk kļūs

Un vērtības neputēs stūros,

Tad pasaulē jauna cerība būs,

Ka ļaudis reiz nedzīvos “būros”.

/Aija Štube/

***

Kādēļ?

Kādēļ

***

Drīz es pazudīšu

Kā dvēsele gaistošā miglā,

Un tas, kas paliks

Pārvērtīsies mocībā ilgā.

Vai jēga sāpēs, bez sirdsmiera būt,

Kad katra šūna iznīcību jūt?

Kam turēt tādu nastu,

Ja viss ir slēgts,

Ir nepieejams arī saules lēkts,

Jo redzamais par neredzamo kļuvis,

Viss skaistais, mīļais

Bezdibenī zudis.

Ir atlicis vien apvalks novalkāts.

Un ko tur slēpt –

To labāk sadedzināt,

Kaisīt mākoņos

Un rožu krūmos zaļos,

Jo tie vēl ilgi zaļos

Prieku izstaros.

Tiem par mēslojumu kļūšu.

vairs nav ko apliecināt,

Nav sajūtas: “Es gribu Būt!”

Tad kādēļ vēl par mocekli kļūt?

/Aija Štube/

***

Cilvēkvide

Cilvēkvide

***

Tas smagums un skumjas reiz akacī grims,

Un miera ostā piestās miera kuģis.

Ļaunums un draudi, uzbrukumi rims,

Zem kājām būs stabils bruģis.

*

Eksistenciālais izmisums dekadencē dzen,

Kur vien skaties – lēti šovi, veikali ar kiču.

It kā jau tas izdzīvots un saprasts sen,

Bet sirdī nepieņemts, dod kaudzi jaunu skiču.

*

Ar to, kā varētu būt, kā Cilvēki Daili rada!

Tas nemaksā gandrīz neko – vien gribu labu.

Bet apdziest šie centieni – daudzi grib, lai tos vada,

Un no senajiem laikiem vēl pārāk daudzi “tabu”.

*

Kādēļ pētāt Saules aptumsumus?

Kādēļ Pavasara saulgrieži nav sirdī?

Un dzirdu tik daudz skarbus iebildumus,

Kuri paši sevējos ar indi labprāt dzirdī.

*

Un neticība pārņem – nav šeit cilvēkvide,

Kas izmaiņas uz labu spētu vest.

Bet varbūt vāja kļuvusi man dzirde,

Ja visus agresorus gribas katlā mest.

*

Lai vārās, izvārās un mieru rod,

Un tad varbūt nāks arī saprašana,

Ka ne jau sīki strīdi uzvaru mums dod,

Bet tieši kara cirvju aprakšana.

/Aija Štube/

***

Es balsoju par sniegpulkstenītēm!

Es balsoju par sniegpulkstenītēm!

***

Nevienu dzīvu sniegpulksteni

Redzējusi neesmu šogad.

Visas tikai skaistās bildēs datorā.

Un zinu – viņas tādas ir.

Nevienu politisku ziņu dzirdējusi

Neesmu es klātienē.

Visas – pretrunīgos ziņu portālos, TV un radio.

Tāpēc es par sniegpulkstenēm balsoju

Tās īstas, patiesas un vienmēr uzticamas.

Pat dzīvē neredzot,

Zinu, kā zied un izskatās viņas –

Priekš tā man nevajag ziņas!

/Aija Štube/

***

Brīvā griba, vadāmā…

na-beregu

***

Ja liktens visu dzīves vada,

Tad kur šeit brīvā griba dzīvi rada?

Tu izvēlies un ej pa ceļu citu,

Bet rezultātā galapunkts tas pats.

*

Un rodas jautājums – vai vadāmi ar pulti,

Vai zemapziņas kods liek savos labirintos klīst?

Un visas jogas, treniņi un semināri

Apstiprina to, kas lasāms grāmatās:

*

Kā savā pasaulē gūt mieru?

Mierā – prieku, laimi, līdzsvaru?

Bet cik šis ieguvums ir īsts?

Vai apakšā jau nesmej ilūzija?

*

Un ja tev pēkšņi mainās apkārtējā vide –

Ne eņģeļi, bet dēmonpagrīde?

Pie sevis velk un vilina un gaida,

Kad pietrūks pacietības smaidīt nelaimē.

*

Un nāk vēl kāds, kas iespiež labo dziļi

Tai elles nostūrī, kas viņam pazīstams.

Tad sveiki, gaišie garīgie un tie, kas viņiem tic,

Tev kāpnes neiedos, lai izrāpies no celles.

*

Bet uzradīsies glābēji, kas pārzin elles baismas.

Tie zinot īsto taciņu no tās, bet viņu pavadībā.

Jo visas citas – māņi, ilūzijas, grēks,

Bet viņu “dievs” un skaidrojums ir patiesība…

*

Ja liktens visu vada šā vai tā?

Kur brīvai gribai atstāta ir vieta?

Jo atnāk Notikums un pasmejas par visu,

Viņš atņem brīvību un spēlējas ar to.

*

Dod mācības: tu sevi sakārto,

Un maini režīmu un ēdienkarti arī,

Bet nemainās nekas tik nozīmīgi tieši,

Lai varētu tam noticēt pavisam cieši.

*

Ir brīva griba cilvēkā un viņš to vada,

Un nevis datorspēlē “dievi” avatārus rada.

Kas izlemt spēj tik šauros rāmīšos

Datorprogrammas ciešos ietvaros.

*

Bet varbūt sūtīt fatālismu zemi ēst

Un sākt ar nagiem kaut vai zemi plēst?

Pa īstam, tā no sirds, bez pamācībām.

Un skaties – uzduries tu jaunām patiesībam!

*

Brīvā griba – brīvi darboties

Ik brīdi, lai vai kur tu esi.

Kaut ārpusē ir ilūziju pilis, eņģeļi vai elle

Atslēga ir apzināta atbildība arī tur.

/Aija Štube/

***

Aija – 12.marts

AIJA.12.marts

***

No kurienes radās vārds Aija?

Jaunsudrabiņa romānā?

Citur nav manīta tāda –

Vārdliču izdomāta.

/Aija Štube/

***

 Dienas atbildes nāca tādas:

Aija ir latviešu vārds un nozīmē- šūpot, aijāt. Atbilst Marsa vibrācijām un nozīmē, ka vienmēr ņemat iniciatīvu savās rokās, bet galva- ideju pilna!
atradu internetā, man patīk!
Man arī patīk. Lai tad tā ir! (Katrā ziņā Jaunsudrabiņa Aija man nav tuvs tēls, nu nemaz..)
*
Vēl iet runa par vecu dziesmu “Aijas smaids” – man tā – nu tā-ne visai.
*
Vēl tas nākot no “aijā,žūžo lāča bērni”. Varbūt Aijām piemīt lielas iemidzināšanas spējas.Kad viņas sāk koncerta vai hokeja stadionā dziedāt to “Aijā-žūžū”,visi uzreiz aizmieg – skatītāji un aktieri…:)
/A.Š./

Šķietamajiem draugiem

Šķietamajiem draugiem

***

Mani šķietamie draugi,

Jūs par klupšanas akmeņiem kļuvāt,

Un raugi – nu jau nāve ir stipri tuvāk,

Nekā bija pirms jums.

*

Jūsos – nobriedušos vīros,

Manā uztverē saprātīgos,

Palīdzēt reāli sološos

Ar pavisam naivu nolūku

Meklēju mani pametušā tēva padomu.

*

To vietā, laikā nesaņēmu.

Un drošību, un mīlestību,

Kuras tik ļoti trūka,

Ka turējos pie salauztas smilgas,

Un pat tā man spēkus deva…

*

Bet jums bija cita ideja par dzīvei.

Manas ilgas – slimīgs murgojums,

Mana palīdzība, sniegta no sirds,

Atbildē – kārtējais uzbrukums!

Un kārtējais sabrukums…

*

Nu jau par vēlu – spēka vairs nav,

Nāves miera dvašu jau jūtu,

Bet toreiz – pirms gadiem divdesmit,

Nebija vēl par vēlu – un jums bija laiks!

*

Uz mani nedrīkst kliegt!

Es saprotu arī nepateikto,

Bet ļauno, uzbrūkošo

Nespēj nosargāt tā dzelžu sēta,

Ko izlaupīja vēl mazai man svešie…

*

Nu esmu gudrāka.

Man elles draudi – nieks.

Es atšķiru, kas ienaidnieks, kas draugs.

Vien Savējos es satikt vēlējos,

Bet pārdzīvotais nu jau to man liedz.

*

Mana dzīve paiet kā cellē,

Kaut tāda nav mana daba:

Dzīve un Mīla un Brīvie Cilvēki sauc –

Žēl, ka ne mani…

*

Šai vidē, starp Svešiem

Izrauties neļaujot,

Lemjat vientulībai

Stindzinoši saltai.

*

Līdz izmisumam

Jācīnās dvēselē

Palikt Baltai!

Un nekļūt saltai

Pret jums…

/Aija Štube/

***