***
Ilgu laiku lija, beidzot uzspīdēja
Prieka pavēlniece – Saule debesīs.
Visiem mazliet skumjiem silti novēlēja:
Tici, tavas skarbās dzīves rētas dzīs!
/Aija Štube/
***
***
Vai tu zini, kas mūs vieno?
Vai tu zini, kas mūs šķir?
Cauri labirintam skrienot,
Strupceļi ir jāatšķir.
*
Bet, ja brien pa mīnu lauku,
Likme viena – dzīvība.
Eju, mērķi redzot jauku –
Tur ir prieks un brīvība!
*
Varam tikties dabas takās,
Putnu dziesmās klausoties.
Gadās nonākt zvēru ķetnās,
Ļaužu sejās raugoties…
*
Riski būs uz katra ceļa.
Piedzimi – tev būs to iet!
Izvairies no gudrā Meļa.
Mērķis viņam – turēt ciet.
*
Nonāc tāda viltus varā,
Vārtiem priekšā akmens liels.
Grib, lai nonāc viņa barā,
Iedvešot, ka cits ir slikts.
*
Runā tādi, lai tos bīstas:
“Pērles cūkām neberiet!”
Tikai pērles sen nav īstas,
“Cūkas” – termins – iedvesiet!
*
Neklausi, ko katrs saka,
Tas var būt vien viltīgs flirts.
Vienmēr priekšā kāda taka,
Iet pa kuru? – Pateiks Sirds!
/Aija Štube/
***
***
Vējš man izrauj lietussargu no rokām
Un iesviež peļķē, ar rudens lapām pilnā.
Pārvaru vēja pretestības spēku ar mokām,
Un drīz jau guļu ar izplestām rokām
Kaut kur starp peļķēm, lietussargu un mašīnām…
*
Uz mani kāds kliedz:”Vai tev dzīvība dārga?”
Manu seju mazgā lietus pavisam kluss.
“Kliedziet uz vēju” – skan mana balss tik vārga,
Man dārgāks ir miers, sen pāri plūst trokšņu kauss…
*
Kļūstu par rudens lapu, kas no koka atrāvusies krīt,
Un krītot virpuļo vēja vadītā dejā.
Lapu kaudzītē pamodīšos jau rīt,
Lietus atkal klauvēs manā kļavlapas sejā…
*
“Vai tev šī dzīvība nebija dārga?” – jautās dabas gari,
Un es teikšu, ka nē, jo paļaujos uz pavasari.
Ja kāds sacīs: ”Šeit glābiņu atrast vēl vari”,
Es pasmaidīšu kādam un teikšu:”Tā pats arī dari!”
/Aija Štube/
***
***
Tu pazudīsi kaut kur starp tumsu un rīta blāzmu –
Tāpat kā ieradies šajā pasaulē,
Un domāji, ka šeit viss ir savādāk,
Bet izrādījās, ka savādāka esi tu pati…
Pasaule pieprasa standartu, tādēļ tevi tā lauza,
Par sīku detaļu milzu mehānismā sauca,
Iedvesa ikdienu un mācīja, kā pareizāk par tādu kļūt,
Bet tu izziņas kārā degsmē, kriti no mehānisma ārā,
Un devies tur, pati nezini kur – kur intuīcija vai deguns rāda.
Mehānismi dusmojās, draudēja, klāstīja – tā neesot labi,
Un dusošo cilvēku standartos iekļauties nākšoties,
Citādi tevī un viņos tāpat problēmas sākšoties.
Un sākās, jo neiekļāvies, dažā atmodas process bija jau sācies,
Un mehānismi sāka saprast, ka var arī savādāk – brīvāk,
Var neiekļauties, izlauzties, domāt, sapņot un lidot,
Un galu galā tā pavisam brīvi – bez bailēm – dzīvot.
Bet atnāca stiprāki kontrolieri – samala arī viņus…
Tā vēsture atkārtojas, bet atmiņa izdzēsta tiek,
Lai par Brīvībā piedzīvoto pat nojautas nepaliek.
Šai pasaulē nevalda rasisti, fašisti, komunisti, anarhisti,
Šai pasaulē valda disciplinēti hierarhiski mehānismi –
Ar laiku tie samaļ jebkuru Brīvo.
It īpaši, ja esi viens…
Bet, ko lai dara, ja savējie tikai tēlo, ka “pamodušies”,
Ja patiesībā mehānismi viņiem tam noticēt liek,
Lai tālāk jau viltus savējos sūta, kur samalti tiek
Visi tie, kas šiem viltniekiem notic kaut brīdi…
Viens neesot karotājs, pat, ja ar mieru tu nāc.
Ja apkārt aizmigušie nomodā esošus tēlo,
Kaislīgas scēnas tēlo un tevi vēl žēlo…
Cik ļoti tas apnicis – ne dzīvot, bet dzīvot TĀ,
Kā pareizi to darīt liek mehānismā…
Un tādēļ, kad piegriezīsies nu jau pavisam,
Neizstāstot savu dzīves stāstu nevienam mehānismam,
Ne trollim eņģeļa maskā, ne pārgudram bārdainim,
Tu pazudīsi starp tumsu un rīta blāzmu.
Un es ceru – tu atradīsi pasauli, kurā sapratīs tavu stāstu…
/Aija Štube/
***
***
Aptumsis Mēness gaišā dienas laikā.
Skatieties katrs viens otram vaigā –
Varbūt tur vilkatis cilvēka veidolā
Staigā ar neziņu, kas jums padomā.
*
Cik daudz kontroles pašiem pār sevi
Situācijās, kad balso pret tevi?
Ja tu baro tad naidu un postu,
Rīt jau pārvērtīsies, lai kostu.
*
Runā toleranti, bez naida,
Tātad miers tavā dvēselē gaida –
Gaida to dienu, kad nebūs vairs azotēs
Paslēpti ieroči, glabāti pagultēs…
/Aija Štube/
***
***
Kādēļ mēs vispār vēl runājam?
It kā svarīgas tēmas cilājam.
Tu joprojām centies pierādīt,
Savu pārliecību citiem iestāstīt.
*
Tu saki:”Cilvēks cilvēkam sargs”.
Kas ir “cilvēks”? – definējums bargs.
Visus kritērijus, kurus cieni tu,
Citiem liec par obligātu postulātu.
*
Un viss jau kaut cik labi būtu,
Ja šiem kritērijiem pats tu atbilstu…
Tad, lai “vecos grēkus” noslēptu,
Uzcel agresīvu aizsargbarjeru.
*
Pamācīt tev patīk tos, kas visam tic,
Noliedzot idejas, kuras izvirza cits.
Vienmēr kaislīgi tev patīk koķetēt,
Dzīves spēlēs centies uzvarēt.
/Aija Štube/
***
***
Reizēm gribās aiziet projām no visiem un visa:
No cilvēkiem, kuri daudz runā, paši īsti nezinot, ko,
No tiem, kuru uzskati mainās ik dienas, ik minūtes,
No tā, ko pavēstī ziņās, izlasa avīzēs.
Aiziet pie klusētājiem, ar kuriem var nerunāt,
Ar kuriem var kopā paBūt un visu sarunāt.
/Aija Štube/
***
***
Neko tu neesi sapratis, bet varbūt pat nevēlies,
Varbūt tev tā ir vieglāk savā pasaulē dzīvoties.
Ja pasaule “nākot tev virsū” kā tumsas agregāts,
Savā stikla zvērnīcā dzīvo un jūties pasargāts.
*
Tu varonis bijis un esot – par Brīvību cīnoties,
Pret pretējiem uzskatiem vienmēr nikni uzstājoties.
Un tagad, kad cita tauta grib savu brīvību gūt,
Tu uzmeties viņiem par soģi – tas pareizi nevarot būt!
*
Aizdomas tevi kā seni ķirmji jau grauž –
“Zem manis kāds rok un mugurkaulu baksta”.
Vai tādām aizdomām iemesls būtu, ko pauž
Daži, kas par “spoguļošanos” raksta?
*
Kara cirvis ne vienmēr ir jāvicina.
Ja kāds saka: “miers”, var nebūt tur zemteksts nekāds.
Iet cilvēks garām un sirsnīgi pasveicina,
Jo diena ir laba un cilvēkam labs ir prāts.
/Aija Štube/
***
P.S.
Katrs iet savu ceļu, un par to pats arī atbild. Arī par citu nepamatotu apvainošanu un “uzbraucieniem”,”uguņu apdzēšanu”, kad nepamatoti uzbraucieni, pozitīva stimula un iedvesmas vietā, cilvēku noved stāvoklī, kurā “nolaižas rokas” – fiziskā nāve tā nav, bet novest cilvēku garīgā letarģijā un tur pamest, ir daudz lielāks noziegums.
Neesmu arī tik viszinoša (kā daudzi tagad par sevi domā un sevī jūtās), lai par visu spriestu globālā mērogā ar 100% pārliecību, ka mans patreizējais uzskats ir 100% patiess, nemaldīgs. Laikam dzīve daudziem bijusi tik stresaina, ka visu laiku paranoiski jāuzmanās no “dunča mugurā” – citādi nespēju izskaidrot agresīvu nostāju uz pavisam mierīgu komentāru kādā domubiedru grupā uc.). Manuprāt vajag drosmi un daudz veselā saprāta, lai tad, kad daudzi pieprasa karu, saglabātu cilvēcību…
Es esmu parasts cilvēks. Es sen jau gaidu, kad pēc iespējas vairāk cilvēku “pamodīsies” no saviem maldiem, kad būs iespēja ar viņiem sarunāties jau kā ar Brīviem cilvēkiem, nevis ar kādu svešu egregoru “pārstāvjiem” ar “izskalotām smadzenēm”, ”ruporiem”, sektantiem, kas akli tic visam, ko kaislīgi deklarē viņu dievinātie garīgie guru, kuru teikto citē burts burtā. Pastāvīgi domāt viņi neprot. Citādi domājošajos viņi redz ienaidniekus. Tik šaurs ir viņu skatījums, ka tas neatpaliek no viduslaikiem. Veltīgas bija manas pūles kādreiz viņus “vest pie prāta”. Tas tā nedarbojas – visam savs laiks. Bet es viņus (cilvēkus savos maldos) nekad neesmu norakstījusi un noniecinājusi, par ienaidniekiem, apsēstiem, tumsas kalpiem utml. apsaukājusi. Un to, ka cilvēki mainās, es arī zinu. Reti, bet tas notiek. Caur pašu sapratni, nevis “skološanu” no malas. Reizēm “atmosties” palīdz kāds stimuls no malas. Piekrītu Sokrātam, kurš teicis, ka “Cilvēks nav trauks, kas jāpiepilda ar zināšanām, bet lāpa, kas jāiededz!” Tā arī ir patieso Skolotāju misija. Diemžēl visbiežāk tie, kas sevi par “gaismas nesējiem” dēvē, cilvēkus iedala -savējos un svešajos, kur svešie tiek pakļauti (pagaidām vēl) virtuālai apmētāšanai ar akmeņiem, ja viņu uzskati 100% nesaskan ar “savējo” vienprātīgo piekrišanu sava guru nemaldīgajai patiesības zināšanai.
Esmu vientuļniece. Man barus un grupas nevajag. Pati eju, pati lemju, pati izvēlos, ko lasīt, skatīties video un klausīties savās mūzikas kolekcijās, kļūdos, ciešu un laboju savas kļūdas, bet nenodarbojos arī ar “uguņu dzēšanu” tajos, kas sajutuši sevī dzirksteli-apskaidrību. Daudz problēmu viņiem ir vēlāk, bet ticu – viņi tās atrisinās. Lai gan uz mūsdienu “ezotēriķiem” tagad pat žēl skatīties – gandrīz visiem, kas ir kādas grupas līderis/e, ir tik uzpūsti ego, visi tik “viszinoši”, bet strīdēties par to, kurš tuvāk patiesībai, vairs “nav modē”- apnicis. Nu ir īstens “Ostapa Bendera laiks”, kad ezotēriķi sapratuši, kā no visa tā, ko viņi pa šo laiku izlasījuši, lekcijās saklausījušies utt. – visu to zināšanu putru sakompilējot daudz maz loģiski, var gūt savu – materiālo labumu. Un tiek rīkoti semināri viens pēc otra. Pēc satura pretrunu pilni murgi, bet vienmēr atrodas gājēji un lielas naudas – brīvprātīgo ziedojumu – maksātāji. Bet lai iet, kam tur jāiet…Visam savs laiks.
Lai nu kā, man ir prieks, ja ir vēl kāds, kas no Sirds un pēc sirdsApziņas dzīvo un darbojas. (Pat jēdzieni “sirds”, “mīlestība” jau ir tik tālu devalvēti, ka zaudē savu spēku, kad tos lieto partiju reklāmās, kurās tie ir tikai vārdi, bez dziļāka satura.)
Lai visiem, kas labu dara, veicas darbā, kas Latviju un Pasauli tuvina Gara uzvarai!
*Aija*
***
Miera un skaidro domu laiks ir rudens,
Tāpēc savus ieročus aprociet zemē.
Tai zemē, kurā tos saņēmāt,
Atdodiet tiem, kas jums deva…
Ir ražas laiks.
Lai katrs saņem atpakaļ to, ko citiem devis.
Ja dota ir sagrāve, nāve un posts,
Tad neberiet pelnus uz galvām, netiesājiet –
Labojiet, ceļiet, dzīvību audzējiet –
Vismaz saudzējiet…
Mācieties saudzēt
Citas zemes, citus ļaudis
Un viņu brīvos sapņus.
Kļūstiet brīvi, un brīvus audziniet bērnus.
“Citu” un “svešo” šeit nav.
Uz planētas Zeme ir cilvēks,
Gada laiks ir rudens –
Ražas laiks.
/Aija Štube/
***