Zemtekstu meklētājam

Zemtekstu meklētājam

***

Neko tu neesi sapratis, bet varbūt pat nevēlies,

Varbūt tev tā ir vieglāk savā pasaulē dzīvoties.

Ja pasaule “nākot tev virsū” kā tumsas agregāts,

Savā stikla zvērnīcā dzīvo un jūties pasargāts.

*

Tu varonis bijis un esot – par Brīvību cīnoties,

Pret pretējiem uzskatiem vienmēr nikni uzstājoties.

Un tagad, kad cita tauta grib savu brīvību gūt,

Tu uzmeties viņiem par soģi – tas pareizi nevarot būt!

*

Aizdomas tevi kā seni ķirmji jau grauž –

Zem manis kāds rok un mugurkaulu baksta”.

Vai tādām aizdomām iemesls būtu, ko pauž

Daži, kas par “spoguļošanos” raksta?

*

Kara cirvis ne vienmēr ir jāvicina.

Ja kāds saka: “miers”, var nebūt tur zemteksts nekāds.

Iet cilvēks garām un sirsnīgi pasveicina,

Jo diena ir laba un cilvēkam labs ir prāts.

/Aija Štube/

***

P.S.

Katrs iet savu ceļu, un par to pats arī atbild. Arī par citu nepamatotu apvainošanu un “uzbraucieniem”,”uguņu apdzēšanu”, kad nepamatoti uzbraucieni, pozitīva stimula un iedvesmas vietā, cilvēku noved stāvoklī, kurā “nolaižas rokas” – fiziskā nāve tā nav, bet novest cilvēku garīgā letarģijā un tur pamest, ir daudz lielāks noziegums.

Neesmu arī tik viszinoša (kā daudzi tagad par sevi domā un sevī jūtās), lai par visu spriestu globālā mērogā ar 100% pārliecību, ka mans patreizējais uzskats ir 100% patiess, nemaldīgs. Laikam dzīve daudziem bijusi tik stresaina, ka visu laiku paranoiski jāuzmanās no “dunča mugurā” – citādi nespēju izskaidrot agresīvu nostāju uz pavisam mierīgu komentāru kādā domubiedru grupā uc.). Manuprāt vajag drosmi un daudz veselā saprāta, lai tad, kad daudzi pieprasa karu, saglabātu cilvēcību…

Es esmu parasts cilvēks. Es sen jau gaidu, kad pēc iespējas vairāk cilvēku “pamodīsies” no saviem maldiem, kad būs iespēja ar viņiem sarunāties jau kā ar Brīviem cilvēkiem, nevis ar kādu svešu egregoru “pārstāvjiem” ar “izskalotām smadzenēm”, ”ruporiem”, sektantiem, kas akli tic visam, ko kaislīgi deklarē viņu dievinātie garīgie guru, kuru teikto citē burts burtā. Pastāvīgi domāt viņi neprot. Citādi domājošajos viņi redz ienaidniekus. Tik šaurs ir viņu skatījums, ka tas neatpaliek no viduslaikiem. Veltīgas bija manas pūles kādreiz viņus “vest pie prāta”. Tas tā nedarbojas – visam savs laiks. Bet es viņus (cilvēkus savos maldos) nekad neesmu norakstījusi un noniecinājusi, par ienaidniekiem, apsēstiem, tumsas kalpiem utml. apsaukājusi. Un to, ka cilvēki mainās, es arī zinu. Reti, bet tas notiek. Caur pašu sapratni, nevis “skološanu” no malas. Reizēm “atmosties” palīdz kāds stimuls no malas. Piekrītu Sokrātam, kurš teicis, ka “Cilvēks nav trauks, kas jāpiepilda ar zināšanām, bet lāpa, kas jāiededz!” Tā arī ir patieso Skolotāju misija. Diemžēl visbiežāk tie, kas sevi par “gaismas nesējiem” dēvē, cilvēkus iedala -savējos un svešajos, kur svešie tiek pakļauti (pagaidām vēl) virtuālai apmētāšanai ar akmeņiem, ja viņu uzskati 100% nesaskan ar “savējo” vienprātīgo piekrišanu sava guru nemaldīgajai patiesības zināšanai.

Esmu vientuļniece. Man barus un grupas nevajag. Pati eju, pati lemju, pati izvēlos, ko lasīt, skatīties video un klausīties savās mūzikas kolekcijās, kļūdos, ciešu un laboju savas kļūdas, bet nenodarbojos arī ar “uguņu dzēšanu” tajos, kas sajutuši sevī dzirksteli-apskaidrību. Daudz problēmu viņiem ir vēlāk, bet ticu – viņi tās atrisinās. Lai gan uz mūsdienu “ezotēriķiem” tagad pat žēl skatīties – gandrīz visiem, kas ir kādas grupas līderis/e, ir tik uzpūsti ego, visi tik “viszinoši”, bet strīdēties par to, kurš tuvāk patiesībai, vairs “nav modē”- apnicis. Nu ir īstens “Ostapa Bendera laiks”, kad ezotēriķi sapratuši, kā no visa tā, ko viņi pa šo laiku izlasījuši, lekcijās saklausījušies utt. – visu to zināšanu putru sakompilējot daudz maz loģiski, var gūt savu – materiālo labumu. Un tiek rīkoti semināri viens pēc otra. Pēc satura pretrunu pilni murgi, bet vienmēr atrodas gājēji un lielas naudas – brīvprātīgo ziedojumu – maksātāji. Bet lai iet, kam tur jāiet…Visam savs laiks.

Lai nu kā, man ir prieks, ja ir vēl kāds, kas no Sirds un pēc sirdsApziņas dzīvo un darbojas. (Pat jēdzieni “sirds”, “mīlestība” jau ir tik tālu devalvēti, ka zaudē savu spēku, kad tos lieto partiju reklāmās, kurās tie ir tikai vārdi, bez dziļāka satura.)

Lai visiem, kas labu dara, veicas darbā, kas Latviju un Pasauli tuvina Gara uzvarai!

*Aija*

u3xxEVHPzYs

Kritušā eņģeļa stāsts

kRITUŠĀ EŅĢEĻA STĀSTS

***

Laimības zemē tur bezgala tālēs
Reiz mita mans brīvais un varenais gars.
Tur mirdzēja ezeros sidraba ziedi
Tur kalni kā kristāls un pļavas kā zīds.
*
Man zemē šai laimīgā dota bij vara
Es – Dzīvības avota noteicējs gars.
Šis avots bij’ laimības zemes pamats –
Spēks, drosme un gaišās mīlas prieks.
*
Bet Dzīvības ūdens man šķita par dārgu
Lai dotu to katram, kas lūgdams to nāk.
Es uzcēlu mūri no kristāla lauskām
Un mirdzošā akā liku tam plūst.
*
Es mīlēju tautu kā Gaisma prot mīlēt,
Man piemita drosme un spēks, ko sēj prieks.
Bet pēkšņi man uzmācās savāda doma,
Ka citi ir mazak vērti kā es…
*
Šī doma man iegrauzās gaišajā prātā
Un saknes līdz kodolam izlaida Spēks.
Es sajutu Dzīvības avota lomu
Un prātu man pārņēma aprēķins sīks.
*
Tā sāku es valdīt šai laimības zemē
Un Dzīvības avots bij’ īpašums mans.
Es varēju dāvināt dzīvības prieku,
Man piemita vara šo dzīvību dzēst.
*
Kad bija man pakļauta laimības zeme
Un cilvēce Spēku kā ražu man nesa,
No augstkalnu virsotnes pacēlās liesma
Tā auga pret debesīm balta kā stabs.
*
Tā gāzās pār ļavām un ielejām zaļām
Un aprija visu, kas līksmoja šeit.
Es meklēju glābiņu Dzīvības akā,
Bet uguns lavīna ieplūda tur.
*
Gaiss virmoja uguns karstajā dvašā
Cilvēces vaimanas skanēja šeit.
Mans Dzīvības avots bij’ izzudis liesmās
Tā vietā te plūda vien lava un sērs.
*
Tā laimības zeme par tuksnesi kļuva
Un Dzīvības avots bij’ izžuvis sauss.
Par cilvēces zudušo modrības skatu
Tā saņēma nolemto samaksu sev.
*
Man nācās pamest šo tuksneša zemi
Uz leju kāds spēks mani vilka kā slogs.
Es zaudēju apziņu gaišo un brīvo
Un pamodos miglā, kas salta kā nakts.
*
Šī zeme bij tālu no pilnības gaimas
Ik darbību iegrožo pretspars un naids.
Šeit valdīja neziņas radītas bēdas
Šeit cilvēka dzīvībai vērtības trūkst.
*
Ir likums te apmāns un viltība smalka
Un mīlas vietā deg kaisle un naids.
Te pasaules dārzs dalās aplokos sīkos
Ko nosargāt nozīmē – dzīvot vai mirt.
*
Šeit robežas bruņoti kareivji sargā
Šeit netic nevienam, kam vara un gods.
Ir aplokā katrā savs tautības loks
Un valodas dalās kā sazarots koks.
*
Uz zemes šīs nebij’ man varas un spēka,
Es ļaužu masām te piederīgs kalps.
Un dzīvības valgmi šeit nejutu plūstam
Tiek katram dots piliens, lai dzīvību velk.
*
Šīs zemes vareniem tauta ir sveša,
Tiem slavu un mantību gādāt tā prot,
Bet varenie iekarot kaimiņus tiecas
Un aplaupot tautas, tās verdzībā dzen.
*
Šet gaisma ir bāla, jo vienības pietrūkst
Ir sadalīts lauskās Vienotais Gars.
Tās saskalda cilvēces gudrākos prātus
Jo tumsa un haoss ir šīs zemes spēks.
*
Cik smagi man elpot šī tuksneša gaisu,
Šeit krūtis sažņaudz un dedzina naids.
Un uzkrautais ciešanu pajūgs ko velku,
Liek domāt par iespējām brīvību gūt.
*
Jel mostaties miegainie, nebrīvie gari!
Jums cerības nebūs uz valdoņiem likt.
Sev īstenā Vienībā meklējiet sēku
Tad atspīdēs apziņas gaisma un prieks.
*
Uz zemes būs vienota valoda brīva,
Būs kopīga zeme un apvienots darbs.
Tiks patmīļi lepnie no troņiem gāzti,
Jo valdīs te Taisnības Vienotais Gars.
*
Kad brīva un gaiša kļūs cilvēku apziņa,
Spēku un drosmi dos mīla un prieks,
Tad ziedēs šeit gudrības raženie dārzi
Un vara būs spēkā, ko Vienība dod.

*
(Aija Štube -1991.gada “retranslācija no zemes elles”…)

***

Kas ir Patiesība?

Kas ir Patiesība

***

Miglains rīts un migla dvēselēs.

Kurš vakar vinnēja, tas šodien paspēlēs.

Mēs visi piedalāmies šajās paslēpēs,

Ar klusu cerību – kāds veiksmi novēlēs.

*

Bet patiesība asā gaismas starā

Atklāj visas intrigas šai barā,

Un aizvainotie vēlas doties karā,

Jo visi esam gaismas stara varā.

*

Teic: patiesība žēlsirdīga nav – tā brūces atrauj vaļā,

Tā pakritušam roku nedod, bet vēl izlamā.

Bet jūs kāds maldina, jo īsta PatiEsība nebrēc balsī skaļā,

Tā – līdzjūtībā, siltā dzīvībā un SirdsApziņā.

/Aija Štube/

***

Patiesību smelt

Patiesību smelt

***

Kaut agresori par kariem runā, domā un spriež,

Uz naidu citus kurina – kas pašu dvēseles grauž.

Zinātne, Kultūra, Daile pasauli tālāk griež,

Un tos, kuri provocē tautas – atkritumos sviež.

*

It visur uzvarēs Daile – saullēkti, ziedi un smaids,

Ar vīteņiem apaugs tanki un balti apsnigs naids.

Un skolās tiks mācīts par Ceļu, kā laimīgam cilvēkam kļūt,

Un daudzi sapratīs domu – ar SirdsBalsi vienotiem būt.

*

Jau gadsimts būs cits un svētki par godu Uzvarai būs.

Šī Uzvara pār naidu par laimes atslēgu kļūs.

Būs skolām misija cita – mācīt, domāt un lemt,

No bezgala zinību akas prast Patiesību smelt.

/Aija Štube/

***

Līdz tam…

Līdz tam...

***

Tas nekas, ka sāp,

Tu piecelies un atkal kalnā kāp,

Aiz paguruma ceļa malā ļimsti,

Un tomēr piecelies – no jauna “dzimsti” –

Ar jaunu skatienu uz jaunu dienu,

Caur kuru pretī tev jau sen es brienu

Pa takām purvainām un ceļiem,

Kas pārpilni ar ēnām un ar veļiem…

Bet sirds, kas īsto ceļu zin,

Tā nemaldās, tā Ariadnas pavedienu tin,

Lai neapmaldāmies, bet satiekamies tur –

Kur trejdeviņas siržu liesmas kur,

Un tumsa netiek klāt un tevi nenobur,

Bet līdz tam mums daudz vēl jāiztur!

/Aija Štube/

***

Brīvībā

Brīvībā

***

Tver ik mirkli savā dzīvē –
Tver to mirkli, kurš ir skaists!
Tā kā putni lido brīvē,
Lido prieks, kas brīvē laists!

*

Putnus neieslogi būros,
Jūtas – tumšā pagrabā.
Ļauj, lai gaisma iespīd stūros,
Skumjas tajos apglabā.

*

Dziedi savu dvēs’les dziesmu,
Tā kā putni brīvībā!
Nebūs vairs nekādu briesmu
Nemirstīgā dzīvībā!
/Aija Štube/

***

Deja vu…

Image

***

Un atkal krustcelēs ir mana tauta,

Tās daļa “izsūtīta brīvībā”…

Un tam, ka nav neviena nenokauta,

Varbūt ir upurēts jau sen par daudz…

*

Par daudz ir ticēts tam, ko saka

Tie svešie “labvēļi”, kas uzspiest prot

Šai tautai varaskārus valdoņus,

Kas maskarādēs veikli tērpus maina.

*

Ko tauta gaida? Savu Vadoni?

Kas pateiks priekšā, kas ir labs, kas nē?

Bet iespējams, ka jāmodina Varoni

Sev Sirdī, sirdī – Cilvēcē?!

*

Jo Varonis ir paša brīvā griba

Un paša atbildība brīvā dvēselē,

Bet Dvēsele jau visu Redz un Saprot,

Ka Cilvēks mieru negūst karojot.

*

Bet krustceles stāv vaļā svešiem vējiem –

Ar labējiem vai kreisiem kopā iet?

Ir tikties laiks ar “svešiem” savējiem,

Kad tuvinieku pilīs greznie vārti ciet…

*

Šis apjukums: ar ko? par ko? Kāpēc?

Ir atgriezies kā senā dežavū…

Bet varbūt tā ir vētra ūdensglāzē

Un visu skaidros TV “Bez tabū”?

*

Bet dzelmes dziļumā ir miers un klusums.

Tur saknes dzīvo visam, kam ir Gara Spēks.

Tur izzūd viļņu ņirbas laicīgs satraukums,

Un it ne nieka nespēj kara spēks.

/Aija Štube/

***

Sirdī kurts ugunskurs

Image

***

Es aizgāju palīgot

Uz seno Spēka vietu.

Tur uzZied Uguns puķe

Pašā Jāņu vakarā.

*

Ja gribi – ejam

Saulgriežu dejā,

Uguns sejā

Raudzīsimies!

*

Gaišu guni naktī kūru,

Lai redz mani tuvinieki.

Daudzi tuvi neredzēja

Biezokņos maldoties.

Ieraudzīja sveši ļaudis –

Izrādās – Savējie!

*

Ja tu mīli Dievu, dabu,

Daudz par to nerunā;

Nodzīvo savu dzīvi

SirdsApziņā klausoties.

*

Ja tu soli, tad izdari,

Netenko kā grafomāns.

Paies laiki, zudīs vārdi,

Paliks darbs, kas padarīts.

*

Saki – liels zinātājs,

Grāmatnieks, filozofs?

Kur bij’ tava zināšana,

Kad otram jāpalīdz?

*

Mūžameža dzīlēs,

Pīlādžzaru spīlēs

 Atstāšu tavus

Ļaunvēlējumus.

*

Sensāciju kārie

Iet visiem pāri…

Es smejot pavēroju

Ziedu pļavā sēdēdama.

*

Es meklēju domubiedrus

Cilvēcības praktikai.

Vēl līdz šai dieniņai

Dažus, retus satikusi.

*

Svētki nāca, svētki gāja,

Sajūtās, atmiņās

Vērtīgo saglabāja

Sirdī kurts ugunskurs.

/Aija Štube t.dz.ritmos/

***

Jau…

Image***

Jau gadus divdesmit es neesmu vairs šeit,

Jo tas, ko redzi – ilūzijas, čaula, pārpratums…

Vai pateiks kāds, kā pareizāk bij’ toreiz lemt,

Ja padomdevēji tik pārgudri un tomēr sevī maldās?

*

Jūs visu mūžu maldāties, bet ticat,

Ka lēmumi ir patiesība, jūtas – īstas…

Ar maldu “radiniekiem” biedros, citus nicinat

Un brīnaties, ka apkārt naida daudz…

*

Tu – dvēs’le – viena nemaldīgi Ceļu zini,

Caur viltus labirintiem, akmeņiem Tu audz!

Un kas par to, ka šajā apburtajā zemē

Tavs aicinājums nepazīts, un “Būt” nav ļauts?!

*

Jau gadus divdesmit tu uzticīga visam,

Kas ārpus laikiem, telpām, mūžībām…

Un varbūt tāpēc, redzot kādu dziestam,

Tu atkal atjauno, no aizmūžībām cel…

*

Bet pasaule šī apburta ar laiku –

Kam turēt to, kas atņemts tiek tāpat?

Tu nogriez atņēmējiem visu tvaiku

Un skaties – dvēsele vēl ir tepat.

/Aija Štube/

***