Sāpes

Sāpes..

***

Miljoniem nažu asmeņi

triecas manī,

un man jāiemācās klusēt,

pat smaidīt

un teikt, ka viss kārtībā…

bezspēks spiež gulties

un vēlēties nepamosties,

bet sāpes pavēl celties un iet,

un refleksijā no tām,

reizēm “aiziet ciet”,

jo cik tad var izturēt

miljoniem nažu asmeņu

un vēl smaidīt,

pārmetumus uzklausīt,

ka smaids pārāk nedabisks,

nenākot no sirds,

tam esot kaut kas apakšā slikts:

liekulība, meli un

varbūt āža kājas nagi,

raganas slota

vai kalašņikovs…

un tas viss tikai tādēļ,ka sāpes 

tūkstots gabalos plosa

un visi apziņas spēki

un saprāts jākoncentrē,

lai izturētu dienu pēc nakts,

un nakti,pēc dienas,

pārstājot jautāt:

par ko un kāpēc?

jo loģisku atbilžu vienkārši nav.

un tu skaidri zini,

ka nevienam nevajag 

tavas sāpju emocijas-

katram ir pašam savas

skrambas un nobrāzumi,

ja gadās,kas smagāks,

tad labāk no tā visa tālāk – 

ka nepielīp…

/Aija Štube/
***

Saki saviem standartiņiem – Čau!

Saki saviem standartiņiem-čau

***

Lai tev mierīgs prāts un līksma oma,

Harmonija tuvinieku vidē!

Prieks ar mieru sirdī – laba doma,

Ārpasaule diezgan ļaudis biedē…

*

Ja tuvinieku vidē harmonijas nav

Un labā oma sevi neafišē,

Tad saki saviem standartiņiem:”Čau!”

Ej ārā, svešo iepazīsti – riskē!

*

Mājās miera osta vienmēr gaida – zini.

Saprātīgi riskēt dzīvē reizēm var.

Vēlāk, sēžot klusumā, pie sveces mini:

Ar ko es dejoju šai karnevālā šovakar?

/Aija Štube/

***

Kā tur ir – Brīvībā?

Kā ir tur-Brīvībā

***

Kādēļ jums jādzīvo pa būriem?

Vai instrukcija bija klāt?

Vai vēdiskais astrologs pateica,

Ka tas tavas šīsdzīves uzdevums?

Varbūt kristiešu paradīzē fiksi –

Jo vairāk šeit mocīsies, jo tālāk tur tiksi?

Šeit un tagad ir tikai izvēle,

Tā arī visa brīvā griba.

Vēlies Brīvību – izej no būra –

Tas nekad nav bijis slēgts!

Atceries Brīvībā dzīve ir sūra.

Nesteidzies, ja vēlies sevi vēl saudzēt,

Iekšējo Spēku priekš Brīvības audzēt!

/Aija Štube/

***

Ceļi un strupceļi

Ceļi un strupceļi

***

Vai tu zini, kas mūs vieno?

Vai tu zini, kas mūs šķir?

Cauri labirintam skrienot,

Strupceļi ir jāatšķir.

*

Bet, ja brien pa mīnu lauku,

Likme viena – dzīvība.

Eju, mērķi redzot jauku –

Tur ir prieks un brīvība!

*

Varam tikties dabas takās,

Putnu dziesmās klausoties.

Gadās nonākt zvēru ķetnās,

Ļaužu sejās raugoties…

*

Riski būs uz katra ceļa.

Piedzimi – tev būs to iet!

Izvairies no gudrā Meļa.

Mērķis viņam – turēt ciet.

*

Nonāc tāda viltus varā,

Vārtiem priekšā akmens liels.

Grib, lai nonāc viņa barā,

Iedvešot, ka cits ir slikts.

*

Runā tādi, lai tos bīstas:

Pērles cūkām neberiet!”

Tikai pērles sen nav īstas,

Cūkas” – termins – iedvesiet!

*

Neklausi, ko katrs saka,

Tas var būt vien viltīgs flirts.

Vienmēr priekšā kāda taka,

Iet pa kuru? – Pateiks Sirds!

/Aija Štube/

***

Vējš

PENTAX Image

***

Vējš man izrauj lietussargu no rokām

Un iesviež peļķē, ar rudens lapām pilnā.

Pārvaru vēja pretestības spēku ar mokām,

Un drīz jau guļu ar izplestām rokām

Kaut kur starp peļķēm, lietussargu un mašīnām…

*

Uz mani kāds kliedz:”Vai tev dzīvība dārga?”

Manu seju mazgā lietus pavisam kluss.

Kliedziet uz vēju” – skan mana balss tik vārga,

Man dārgāks ir miers, sen pāri plūst trokšņu kauss…

*

Kļūstu par rudens lapu, kas no koka atrāvusies krīt,

Un krītot virpuļo vēja vadītā dejā.

Lapu kaudzītē pamodīšos jau rīt,

Lietus atkal klauvēs manā kļavlapas sejā…

*

Vai tev šī dzīvība nebija dārga?” – jautās dabas gari,

Un es teikšu, ka nē, jo paļaujos uz pavasari.

Ja kāds sacīs: ”Šeit glābiņu atrast vēl vari”,

Es pasmaidīšu kādam un teikšu:”Tā pats arī dari!”

/Aija Štube/

***

Mehānismā

Mehānismā

***

Tu pazudīsi kaut kur starp tumsu un rīta blāzmu – 

Tāpat kā ieradies šajā pasaulē,

Un domāji, ka šeit viss ir savādāk,

Bet izrādījās, ka savādāka esi tu pati…

Pasaule pieprasa standartu, tādēļ tevi tā lauza,

Par sīku detaļu milzu mehānismā sauca,

Iedvesa ikdienu un mācīja, kā pareizāk par tādu kļūt,

Bet tu izziņas kārā degsmē, kriti no mehānisma ārā,

Un devies tur, pati nezini kur – kur intuīcija vai deguns rāda.

Mehānismi dusmojās, draudēja, klāstīja – tā neesot labi,

Un dusošo cilvēku standartos iekļauties nākšoties,

Citādi tevī un viņos tāpat problēmas sākšoties.

Un sākās, jo neiekļāvies, dažā atmodas process bija jau sācies,

Un mehānismi sāka saprast, ka var arī savādāk – brīvāk,

Var neiekļauties, izlauzties, domāt, sapņot un lidot,

Un galu galā tā pavisam brīvi – bez bailēm – dzīvot.

Bet atnāca stiprāki kontrolieri – samala arī viņus…

Tā vēsture atkārtojas, bet atmiņa izdzēsta tiek,

Lai par Brīvībā piedzīvoto pat nojautas nepaliek.

Šai pasaulē nevalda rasisti, fašisti, komunisti, anarhisti,

Šai pasaulē valda disciplinēti hierarhiski mehānismi – 

Ar laiku tie samaļ jebkuru Brīvo.

It īpaši, ja esi viens…

Bet, ko lai dara, ja savējie tikai tēlo, ka “pamodušies”,

Ja patiesībā mehānismi viņiem tam noticēt liek,

Lai tālāk jau viltus savējos sūta, kur samalti tiek

Visi tie, kas šiem viltniekiem notic kaut brīdi…

Viens neesot karotājs, pat, ja ar mieru tu nāc.

Ja apkārt aizmigušie nomodā esošus tēlo,

Kaislīgas scēnas tēlo un tevi vēl žēlo…

Cik ļoti tas apnicis – ne dzīvot, bet dzīvot TĀ,

Kā pareizi to darīt liek mehānismā…

Un tādēļ, kad piegriezīsies nu jau pavisam,

Neizstāstot savu dzīves stāstu nevienam mehānismam,

Ne trollim eņģeļa maskā, ne pārgudram bārdainim,

Tu pazudīsi starp tumsu un rīta blāzmu.

Un es ceru – tu atradīsi pasauli, kurā sapratīs tavu stāstu…

/Aija Štube/

***