***
Vai kāds man jautāja,
Kad dzīves šūpolēs cēla
Un tās spēcīgi iekustināja?
Pie dzīves turoties,
Kūleņus likten’s vēla,
Un daži teica, ka tā ir attīstība.
Man zināma ir cita patiesība.
Izkritušie nepastāstīs,
Tie, kas turās – paklusēs.
Mūsu domas, griba, spēki
Augšām ceļas šūpolēs!
Zudīs nespēja un grēki,
Augstāk lido debesīs!
/Aija Štube/
***
***
Mazā prinča rozā sapnis
Iesakņojies – sargājams.
Planēta nav nosargāta,
Atmosfēra piesārņota.
Uz tās planētas nav droši
Rozes zied zem kolbām koši.
Sapnim paliec uzticīgs,
Kaut tas svešo apgānīts.
Atbildīgs tu savā zemē,
Naidiniekus sūti ellē!
Nav jādzīvo kā mūkam cellē
Skaties īstā pasaulē!
/Aija Štube/
***
***
Aprīlis dod tikai nojausmu
Par ziedēšanas neprātu
Un spožās saules gaismu.
Vēl tikai jāatrod jēga
No lietus un brāzmu rēga,
Dienām pelēkām,
Īpaši pilsētās,
Kur nezied vizbuļi
Un sniegpulksteņi.
Vien putni ligzdas vij
Un varbūt vienīgie
Dara pareizas lietas
Skaidri apliecinot:
Viss ir labi!
Dzīve turpinās!
Nekādiem šķērmiem
Aprīļa jokiem
Nav vietas!
/Aija Štube/
***
***
Šeit tumsa vien un ciešanas bez gala.
Nav spēka roku celt un gaismu degt.
Un neredzu, kur ir šai bezcerībai mala,
Ar aizmirstības plīvuru būs visu segt,
Un durvis cieši slēgt un neatbildēt,
Kad zvana cilvēki, kam sen vienalga viss,
Kā man te iet, vai neiet vairs nemaz.
No asarām var ūdens pīnes pīt,
Kur bezcerībai, sāpēm pakārties un slīkt.
Un nespēju es darīt to, kas labi,
Un tādēļ vien jau slikta esot es…
Dzīvojiet pa saviem balagāniem,
Ilūziju veiksmes šūpolēs.
Nekas nav īsts šai pasaulē uz zemes,
Ko dari tikai sev un savam labumam.
Kas liek man nepazust pavisam?
Laikam tikai vieta – iespēja te būt,
Un tas ir arī viss. Ja sabrūk tas,
Bez protēzēm, kur doties?
Nudien, varbūt uz kapiem spokoties…
/Aija Štube/
***
***
Dzīvotgribas vācelīti savāciet man ceļā līdz.
Došos nezināmā vietā – pašā elles rīklē.
Domājams, ka tur neviens nevienam nepalīdz,
Varbūt tikai nagus, ragus asina un vīlē.
*
Kas tad sūta mani laisties tādā tumsas dzīlē?
Liktenim ir noteikumi, man ir izvēle.
Iet vai neiet? Nebūt? Būt? Kauliņi tiek mesti.
Tā ir manas brīvās gribas brīva pavēle.
*
Varbūt neredzēšu sauli, vismaz kā uz Zemes.
Varbūt palaidīšu garām visu pavasari.
Un varbūt, ka pietrūks man atgriešanās dziņas,
Tomēr kauliņi ir mesti – tātad: ej un dari!
/Aija Štube/
***
***
No gaismas uz tumsu viņš lido,
Cauri gada laikiem
Gaismas ceļu veido
Pār pilsētu mūriem un tvaikiem.
Visi to gaida, jo tas priecēt prot,
Spožāk spīdēt saulei, kokiem zaļot liek.
Katrs savā sirdī daļu no tā rod –
Pavasara gaismas loze katram dota tiek.
/Aija Štube/
***
***
No jauna
Lai dzimtu
Pa brīnumtiltu
Pāri okeānam
Cauri orkānam
Tikai noticēt
Lai nenogrimtu!
/Aija Štube/
***
***
Ir tāda neredzama pasaules migla,
Kas ietekmē katru, kas piedzimis šeit.
Tās atklāšana nenotiek vai ir pārāk ilga,
Dažreiz to saprot, kad dzīvi laiks beigt…
*
Šī migla liek pasauli citādu redzēt –
Ar svešām acīm ikdienu skatīt,
Ar svešu gaumi liek “zvaigznēm” mirdzēt,
Un nesaprast, ka dzisīs tās jau rīt.
*
Patiesa daile šeit netiek novērtēta,
Par pelēku ikdienu to parasti sauc.
Dvēs’le izsalkusi badā tiek mērdēta,
Tie, kam tās nav, pasauli apceļot brauc.
*
Tie, kas šo miglu vēl nesaskata,
Fano par kiču un reflektē līdz
Tiem, kuri visiem to miglu pūš acīs –
Diskusijas šeit nepalīdz.
*
Redzošie tālāk par miglas robežām,
Uzzin, kas īsti šeit notiek, kāpēc.
Un viņu dvēselēs vieta ir bažām,
Redzētais nepriecē – tieši tāpēc.
*
Kad redzošo aizvien vairāk kļūs
Un vērtības neputēs stūros,
Tad pasaulē jauna cerība būs,
Ka ļaudis reiz nedzīvos “būros”.
/Aija Štube/
***
***
Cīruļi, puteņi, cilvēku likteņi
Viss lido caur laikiem pa gaisu!
Atver Zeme lielu plaisu,
Kurā sapludināt
Sāpju, ciešanu, nāves kodus
Un pārnākušo mūža vaidus.
Tas ļaunās varas uzspiests tika
Tā pateikt Atdzimšana lika.
/Aija Štube/
***
1949.gada 25.martu pieminot…
***
Drīz es pazudīšu
Kā dvēsele gaistošā miglā,
Un tas, kas paliks
Pārvērtīsies mocībā ilgā.
Vai jēga sāpēs, bez sirdsmiera būt,
Kad katra šūna iznīcību jūt?
Kam turēt tādu nastu,
Ja viss ir slēgts,
Ir nepieejams arī saules lēkts,
Jo redzamais par neredzamo kļuvis,
Viss skaistais, mīļais
Bezdibenī zudis.
Ir atlicis vien apvalks novalkāts.
Un ko tur slēpt –
To labāk sadedzināt,
Kaisīt mākoņos
Un rožu krūmos zaļos,
Jo tie vēl ilgi zaļos
Prieku izstaros.
Tiem par mēslojumu kļūšu.
vairs nav ko apliecināt,
Nav sajūtas: “Es gribu Būt!”
Tad kādēļ vēl par mocekli kļūt?
/Aija Štube/
***
rudraija 