***
Pār sērsnas klājumu
Ar pūpolzaru rokās
Atnācis tik kluss
Pie ledus vārtiem
Ritmiski un neatlaidīgi
Klauvē pavasara pulss!
/Aija Štube/
***
Attīstība prātā, spēkā,
Kontakti ar eņģeļiem
Gaismas mirdzums, ekstāzija,
Pārcilvēka apskaidrība…
*
Augstprātīga līdzjūtība,
Vampīriska aizgādība,
Simtprocentu zināšana
Kādā citi līmenī…
*
Lepnība un nicinājums,
Spoguļi un kristālrežģi,
Košā dailē mirguļo
Sirdis sastingušās…
*
Pārcilvēku sabiedrība,
Perfektums un viszinība…
Zili stikli, zaļi ledi…
Gaismas zārkā letarģijā
Nāves miegā dvēs’le dus.
/Aija Štube/
***
Melna čūska miltus mala…
Kas nav bijis, tas vēl būs…
Cilvēks – tā ir vientuļa sala…
Ķīnieši Jauno gadu svin, kad beidzies pilns mēness cikls. Katru gadu šis datums variē, bet ietilpst periodā no 21. janvāra līdz 21. februārim. Šogad Jaunā gada svinības paredzētas 10. februārī.„Šis ir katastrofu gads … Būs daudz problēmu. Eiropas Savienība riskē izjukt, eiro būs ievērojamas grūtības,” paziņojusi astroloģe Taņa Huņa Jona no ģeomantisko studiju centra Way Onnet Group. Pēc viņas vārdiem, pats bīstamākais mēnesis būs maijs.
Mūžības ratos
Iejūgta dzīve –
Asinis, uguni
Pakavi šķiļ.
❂
Vieglu roku dzīve kaisa
Liktens dāvaniņas.
Un tai pakaļ bariem lieliem
Valdnieki un vergi skrien.
❂
Kurš ir spējīgs – uzvarētājs,
Tas, kurš nokrīt – necelsies.
Dzīves ceļa smagais paklājs
Asins straumēm pievilcies…
❂
Smieklus slāpē raudāšana,
Dziesmā pārtop agonija,
Pāri visam mirdzot valda
Nemirstīgā vienaldzība.
Ja nezini, kur un kad
Melnā dzīves svītra beigsies
Un likten’s akmens smagumā
Pie zemes nomācoši spiež,
Pacel galvu – iemācies no putniem
Kā tie spārnos ceļas,
Tad, kad ceļa šeit vairs nav.
Kad sirds ir salauzta
Un lauskās spoguļojas
Viss ļaunums,
Kura pasaulē par daudz,
Tad spārnos celies,
Pamet savas lauskas
Un cauri tumsai lauzdamies
Pret sauli audz!
/Aija Štube/
***
Salauzta sirds nudien var atņemt cilvēkam dzīvību, teikts nesen publicētajā pētījumā, norādot, ka smaga personīgā zaudējuma laikā var novājināties cilvēka organisma spējas tikt galā ar dažādām infekcijām, raksta avīze “The Daily Telegraph”.Birmingemas universitātes imunologi noskaidrojuši, ka paaugstināta stresa un nomāktības apstākļos, kurus rada skumjas, var pasliktināties balto šūnu paveida neitrofīlu funkcionēšana. Šīs šūnas atbild par organisma pasargāšanu no infekciju slimībām, piemēram, pneimonijas. Tas gan vairāk esot attiecināms uz gados vecākiem cilvēkiem, kuru organisms vairs nespēj saražot hormonus, kas liegtu attīstīties šādām kaitēm. Tā zinātnieki izskaidro to, ka nereti vecāks cilvēks nomirst tikai dažas nedēļas vai pat dienas pēc tam, kad mūžībā aizgājis mīļotais. /la.lv/
Vakar apmeklēju šo traģikomēdiju Dailes teātrī. Izrāde ir stāsts par kādu bez darba palikušu 20-to gadu padomju vīrieti Krievijā, kurš visiem stāsta, ka izdarīs pašnāvību. Šāds paziņojums padara Semjonu Semjonoviču Podsekaļņikovu par varoni un zvaigzni, jo izrādās, pašnāvību izdarīt nedrīkst bez nopietna iemesla un jēgas. Tas esot jādara kāda cēla mērķa vārdā un šī mērķa vārdā top liels skaits pirmsnāves vēstuļu, sarīkots bankets un nolikts aiziešanas laiks…
Jautra izklaidējoša izrāde ar lielu skaitu aktieru piedalīšanos- galvenajā lomā kārtējo reizi lielisks ir Artūrs Skrastiņš.
Mazs, neievērojams cilvēciņš nolemj mest izaicinājumu visai cilvēcei ar tās nepilnībām un izdarīt pašnāvību. Un notiek brīnums – smieklīgais mietpilsonis pārvēršas par traģisku varoni.
Pasaulē ir tik daudz lietu, kas cilvēku grūž uz pašnāvību. Kāpēc mēs tomēr paliekam šajā dzīvē? Kāpēc mēs paliekam dzīvot? Kāda vērtība ir katrai sekundei? Dzīve ir dzīve, un šis ir ļoti cilvēcisks stāsts. Cilvēks caur elli atklāj dzīvi, lai saprastu, ka dzīvot ir vērts. Jo dzīve ir brīnišķīga!!!
Avīzē bija rakstīts,ka dzīve ir brīnišķīga – atklāti sakot,es domāju,ka būs atsaukums… – saka Skrastiņa varonis.
Krievu dramaturga Nikolaja Erdmana luga (oriģinālais nosaukums „Pašnāvnieks” ir īsta dramaturģijas pērle. Autora dzīves laikā tā nekad nav tikusi publicēta vai uzvesta, jo pasludināta par „tukšu un kaitīgu”.
Morfovs: Jā. Es pat esmu reizēm par stipru aizspēlējies. Un sapratis, ka tā darīt nedrīkst. Paldies Dievam, man līdz šim ir izdevies laikus apstāties. Pienāk brīdis, kad saproti, ka esi sācis provocēt savā dzīvē jaunus notikumus, jaunas satikšanās – lai iepazītos ar kaut ko tuvāk. Es esmu provocējis šķiršanos, esmu provocējis bēgšanu. Un vienā brīdī tas, ko esmu provocējis, lai labāk saprastu kaut ko, kas vajadzīgs darbam, ir sācis provocēt manu dzīvi. Bulgārijā ir labs sakāmvārds – nevajag raustīt velnu aiz astes. Es esmu raustījis viņu pārāk ilgi un sapratis, ka tas, ko uztvēru kā sižeta scenāriju, ir kļuvis par realitāti manā dzīvē. Man apkārt sāka mirt draugi, tēvs, sāka notikt šausmīgi atgadījumi – tas, ko es provocēju mākslas vārdā, sāka nākt atpakaļ pie manis. Tad es nobijos un pārstāju tā rīkoties. Jaunībā es stipri ietekmējos no Šopenhauera, it īpaši no viņa domas, ka viss, ko dzīvē dara, ir jādara tā, it kā uz to skatītos visa pasaule. Es sāku šādi rīkoties – pieņēmu, ka manai dzīvei arī ir jābūt mākslas darbam. Ka ikvienai darbībai ir jābūt daļai no mākslas, daļai no kādas ieceres. Tas ir interesanti – tā dzīvot. Taču ne ilgi.
RL: Droši vien arī dārgi.
Morfovs: Dārgi gan! Nē, tas jau ir atkarīgs no tā, ko tieši dara.
RL: Šopenhauers gan esot bijis visai riebīgs cilvēks. Neviens viņu neesot mīlējis. Vai jums ir svarīgi, lai jūs mīlētu?
Morfovs: Godīgi? Tagad – jā. Agrāk man bija vienalga. Agrāk man patika uzvesties huligāniski, izaicinoši. Es provocēju, lamāju politiķus, kritiķus, karoju ar viņiem. Es izjutu baudu no tā, ka viņi mani neieredz. Tagad esmu no tā noguris. Esmu sapratis, ka tas ir bezjēdzīgi. Un esmu kļuvis pārāk jūtīgs. Esmu pārtraucis lasīt kritiķu atsauksmes. Jau septiņus vai astoņus gadus es nelasu ne pozitīvās, ne negatīvās atsauksmes. Es saudzēju savas emocijas. Es to pārāk dziļi uzņemu. Gadās, ka lasi kādu kritiķi, kurš neko no tā, ko tu esi gribējis pateikt, nav sapratis. Un tad tu sāc diennaktīm ilgus iekšējus dialogus ar šo cilvēku – tu domā, ko viņam varētu pateikt, ja satiktu. Tas ir nogurdinoši. Agrāk es kāvos ar kritiķiem, bet vēlāk, līdz ar vecumu, sāku ar viņiem diskutēt. Virtuāli. Un šausmīgi noguru. Tāpēc esmu nolēmis sevi pasaudzēt.
“Garīgais egoisms”, “farizejisms” un kas tikai vēl reizēm mēdz sekot šim garīgās pašapziņas stāvoklim. Īpaša pazīme – diskusiju grupās censties pierādīt savu taisnību un savu uzskatu pārākumu, pareizākumu par visiem citiem.
***
***
Vienaldzība
Vienaldzība ir dēmona klubkrēsls, bet tieši tā ir dzirdama ielās, tērpusies pašapmierinātības un kultūras groteskajās drānās.
( Frederiks Garsija Lorka)
***
***