***
Rudens paziņots oficiāli –
Vēsums, mitrums un lietus…
Dāliju sūtu tev speciāli,
Lai neņem galvā šos niekus!
*
Saules stari, dzīvības pulss
Arī rudenī, arī vēsā…
Dabā miers un skatiens tev mulss
Uz tiem, kas dāliju spilgtumu nēsā.
*
Nēsā apģērbā, nēsā smaidā,
Lēkā pār peļķēm gumijniekos…
Labāk izdzēst rūpes sev vaigā –
Paņemt prieku sakarniekos!
/Aija Štube/
***
***
Ja es tevi pasaukšu uz citu pusi, tu nāksi?
Atvari ir tik noslēpumaini klusi un auksti…
Noslēpumi vilina mesties tajos un grimt,
Iespējams, cerot, ka šādi no jauna var dzimt…
*
Ja es tevi uzaicināšu sameklēt to, kas reiz zuda
Kurā mirklī no mūžības doties pēc tā?
Mirkļi ik mikrosekundi zūd nebūtībā,
Mūžība gaida, tās vārti vienmēr ir vaļā…
*
Ja es došos pa Mūžības vārtiem, kas priekšā,
Nesaukšu līdzi nevienu – un lēmums būs tavs.
Sasauktie, aizrautie maldās un netiek iekšā…
Veids, kā tur tikt tomēr katram ir pašam savs.
/Aija Štube/
***
***
Iedod tam, kuram vajag, tieši to, ko viņš prasa.
Kas tu esi, lai spriestu, kas viņu glābs?
Varbūt kādreiz tuksnesī nokritīs rasa,
Kura paglābs no nāves, kad tev tur ļoti slāps…
*
Parādi cilvēkam mājupceļu, ja vadātājs līkumot liek,
Kad citreiz viņš tevi cienās ar siltu tēju,
Bet noguruma dēļ, pa nakti būs jāpaliek,
Tu padomāsi – cik labi, ka labu neapsmēju…
*
Nenopel to, kas tavā uzskatu sistēmā neiederas –
Mēģini izprast vai vienkārši paklusē.
Varbūt “Gaismas” templī, uz kuru triecies, tev vārti neatveras…
Raibu raibie ir ceļi un sekas šai krāsainā pasaulē!
/Aija Štube/
***
***
Novēli labu dienu citiem,
Padari darbu no sirds.
Vakarā no visiem stūriem
Labsirdība smaidot mirdz!
*
Paklusē, ja tev kāds runā pretī –
Domas tik dažādas mums.
Mājup ejot tīrs gaiss tevi svētī,
Netrāpa indīgs uzbrukums.
*
Viss šeit ir saistīts ar tīmekļiem smalkiem,
Šķietamais ienaidnieks bieži ir draugs.
Tukšo šo biķeri maziem malkiem –
Darot to dzīves pieredze augs!
*
Tur, kur skaļi neprāši plosās,
Kliedzot uz citiem – tu šitāds un tāds…
Ļarvas un vampīri apkārt tur rosās,
No dzīvības spēka tiek – malciņš kāds…
*
Satiksi tādu, un nozags tev prieku –
Pateiks, ka neglīts pat tas, kas ir skaists…
Ja tev nevajag problēmu lieku,
Izlīdzinās visu tavs smaids.
/Aija Štube/
***
***
Cilvēki, kam nav par to nekādas saprašanas
Veido domu biedru grupas, partijas, bet atstāj zemapziņā vecās paražas.
Un tērē visu spēku apkarojot oponentu sētas (tās tieši tam ir domātas!),
Donkihoti bariem vien uz vējdzirnavu spārniem neprātīgā drosmē metas.
*
Ir vienotība, saskaņa un attīstība – citātos un vārdu spēlēs.
To spēli veļi noskatās, met miroņkauliņus – par kuriem dzīvie vēlēs…
Tie visu zin tāpat, un zin to arī daža laba dāma –
Caur sidraba birzi jāizet tai tā, lai neiznāktu personīga drāma.
*
Kāda starpība, vai Eiropa, vai Krievija mūs nesapratīs?
Ja tava sirdsapziņa tīra, saprāts atrast pratīs
To ceļu pareizo, kas tikai tev ir ejams,
Jo nest tu vari tikai to, kas pašam paceļams!
/Aija Štube/
***
***
Laimības zemē tur bezgala tālēs
Reiz mita mans brīvais un varenais gars.
Tur mirdzēja ezeros sidraba ziedi
Tur kalni kā kristāls un pļavas kā zīds.
*
Man zemē šai laimīgā dota bij vara
Es – Dzīvības avota noteicējs gars.
Šis avots bij’ laimības zemes pamats –
Spēks, drosme un gaišās mīlas prieks.
*
Bet Dzīvības ūdens man šķita par dārgu
Lai dotu to katram, kas lūgdams to nāk.
Es uzcēlu mūri no kristāla lauskām
Un mirdzošā akā liku tam plūst.
*
Es mīlēju tautu kā Gaisma prot mīlēt,
Man piemita drosme un spēks, ko sēj prieks.
Bet pēkšņi man uzmācās savāda doma,
Ka citi ir mazak vērti kā es…
*
Šī doma man iegrauzās gaišajā prātā
Un saknes līdz kodolam izlaida Spēks.
Es sajutu Dzīvības avota lomu
Un prātu man pārņēma aprēķins sīks.
*
Tā sāku es valdīt šai laimības zemē
Un Dzīvības avots bij’ īpašums mans.
Es varēju dāvināt dzīvības prieku,
Man piemita vara šo dzīvību dzēst.
*
Kad bija man pakļauta laimības zeme
Un cilvēce Spēku kā ražu man nesa,
No augstkalnu virsotnes pacēlās liesma
Tā auga pret debesīm balta kā stabs.
*
Tā gāzās pār ļavām un ielejām zaļām
Un aprija visu, kas līksmoja šeit.
Es meklēju glābiņu Dzīvības akā,
Bet uguns lavīna ieplūda tur.
*
Gaiss virmoja uguns karstajā dvašā
Cilvēces vaimanas skanēja šeit.
Mans Dzīvības avots bij’ izzudis liesmās
Tā vietā te plūda vien lava un sērs.
*
Tā laimības zeme par tuksnesi kļuva
Un Dzīvības avots bij’ izžuvis sauss.
Par cilvēces zudušo modrības skatu
Tā saņēma nolemto samaksu sev.
*
Man nācās pamest šo tuksneša zemi
Uz leju kāds spēks mani vilka kā slogs.
Es zaudēju apziņu gaišo un brīvo
Un pamodos miglā, kas salta kā nakts.
*
Šī zeme bij tālu no pilnības gaimas
Ik darbību iegrožo pretspars un naids.
Šeit valdīja neziņas radītas bēdas
Šeit cilvēka dzīvībai vērtības trūkst.
*
Ir likums te apmāns un viltība smalka
Un mīlas vietā deg kaisle un naids.
Te pasaules dārzs dalās aplokos sīkos
Ko nosargāt nozīmē – dzīvot vai mirt.
*
Šeit robežas bruņoti kareivji sargā
Šeit netic nevienam, kam vara un gods.
Ir aplokā katrā savs tautības loks
Un valodas dalās kā sazarots koks.
*
Uz zemes šīs nebij’ man varas un spēka,
Es ļaužu masām te piederīgs kalps.
Un dzīvības valgmi šeit nejutu plūstam
Tiek katram dots piliens, lai dzīvību velk.
*
Šīs zemes vareniem tauta ir sveša,
Tiem slavu un mantību gādāt tā prot,
Bet varenie iekarot kaimiņus tiecas
Un aplaupot tautas, tās verdzībā dzen.
*
Šet gaisma ir bāla, jo vienības pietrūkst
Ir sadalīts lauskās Vienotais Gars.
Tās saskalda cilvēces gudrākos prātus
Jo tumsa un haoss ir šīs zemes spēks.
*
Cik smagi man elpot šī tuksneša gaisu,
Šeit krūtis sažņaudz un dedzina naids.
Un uzkrautais ciešanu pajūgs ko velku,
Liek domāt par iespējām brīvību gūt.
*
Jel mostaties miegainie, nebrīvie gari!
Jums cerības nebūs uz valdoņiem likt.
Sev īstenā Vienībā meklējiet sēku
Tad atspīdēs apziņas gaisma un prieks.
*
Uz zemes būs vienota valoda brīva,
Būs kopīga zeme un apvienots darbs.
Tiks patmīļi lepnie no troņiem gāzti,
Jo valdīs te Taisnības Vienotais Gars.
*
Kad brīva un gaiša kļūs cilvēku apziņa,
Spēku un drosmi dos mīla un prieks,
Tad ziedēs šeit gudrības raženie dārzi
Un vara būs spēkā, ko Vienība dod.
*
(Aija Štube -1991.gada “retranslācija no zemes elles”…)
***
***
Nelasiet sliktas ziņas –
NLP radītos produktus.
Tās provocē iekšējās cīņas,
Ceļ psihologu ienākumus.
*
Nevajag “cepties” par dzīvi,
Tāpat viss tajā pāries,
Bet tas, kurš turējies pretī –
Ņēmis un pakāries…
*
Uzzīmē plakātu, piespraud pie sienas:
Šie svētki nav tavi – nomierinies!
Saki, ka vienmuļi paiet tev dienas?
Aizej no pūļa – nesamierinies!
*
Uzglezno milzīgu stikla kalnu,
Lai tajā gudrie un antiņi kāpj.
Profesoru pārvērt par klaunu –
Vai nav vienalga, kādā maskā krāpj?
*
Ja vien tu zini, kas esi, ko dari –
Ne jau katram šīs atklāsmes nāk…
Pamet pūli un nerunā gari –
Sirds tikai klusumā ziedēt sāk.
/Aija Štube/
***
***
Miglains rīts un migla dvēselēs.
Kurš vakar vinnēja, tas šodien paspēlēs.
Mēs visi piedalāmies šajās paslēpēs,
Ar klusu cerību – kāds veiksmi novēlēs.
*
Bet patiesība asā gaismas starā
Atklāj visas intrigas šai barā,
Un aizvainotie vēlas doties karā,
Jo visi esam gaismas stara varā.
*
Teic: patiesība žēlsirdīga nav – tā brūces atrauj vaļā,
Tā pakritušam roku nedod, bet vēl izlamā.
Bet jūs kāds maldina, jo īsta PatiEsība nebrēc balsī skaļā,
Tā – līdzjūtībā, siltā dzīvībā un SirdsApziņā.
/Aija Štube/
***
***
Mums apnika kāpelēt pa trapiem
Un tādēļ mēs aizgājām uz kapiem –
Tur klusums, tur daba un miers,
Tur neslapstās marodier’s.
*
Vai pasaules vērtības krājot
Nav sakrājies pārāk daudz
Tā visa, kas augšupkāpjot,
Liedz celties un justies, ka audz?
*
Mēs izrakām visam tam kapu,
Ko daudzi debesīs celtu,
Un sametām iekšā tās vērtības,
Kas der vien kā dzīves ērtības.
*
Trīs saujas smilšu izpaliks –
Šie atribūti citiem tiks.
Putekļus no sejām notraušam,
Un smiltis no tērpu krokām.
*
Kad apniks kāpelēt pa dzīves trapiem,
Nāc pie manis – aiziesim uz kapiem,
No kapličas akas ūdeni smelsim
Un pilnmēnesi spaiņiem dzersim!
/Aija Štube/
***
***
Viss pāriet – pāries arī šis.
Ir priekšā bezdibens
Un lēciens viens,
Bet varianti divi…
Viss pāriet – pāries arī šis.
/Aija Štube/
***
rudraija 