***

Uzdāvini man laika mašīnu –

Man vajag nokļūt tur,

Kur likten’s mainīts tika.

Kur jaunus pamatus man lika.

Gudri jūs esat, zinātnieki,

Bet vieduma pietrūkst.

Īpaši, kad prātu aizņem honorāri.

Sirdsapziņa rūgst,

Un beigās saplok.

Kaķis pienu no bļodiņas izlok,

Un ir apmierināts.

Pavisam cits, nekā badā turēts.

Tomēr cilvēkam ir atbildība

Par saviem atklājumiem.

To nesapratīs sabiedrība,

Kas tusē caur pasākumiem –

Lai tikai notiek kaut kas!

Un tieši tāpēc, ka vairums nesaprot,

Jāpaciešas klusējot.

Es pacietīšos ar laika mašīnu.

Arī tas ir liktens, ko lemju es pati,

Un ja tu man dāvāsi laika mašīnu,

Es to aprakšu, līdz laikam, kad sirds

Katram teiks, cik skaisti tā Mīlestībā mirdz.

/Aija Štube/

***