***
Dāvāju Tev pavasara ziedu.
Kad tas izplauks, redzēsi, dzirdēsi,
Ka tā vidū stāvu un dziedu
Saules un dvēseles melodiju!
/Aija Štube/
Kad tas izplauks, redzēsi, dzirdēsi,
Ka tā vidū stāvu un dziedu
Saules un dvēseles melodiju!
/Aija Štube/
***
Monthly Archives: marts 2015
Pilnmēness selfijs
***
Tavs vaigs tik apaļš, bet bāls,
Labi saskatāms, tomēr pārāk tāls.
Un šaubos, ka kāda tevi apciemot vēlētos,
Varbūt vien sapņos un iedomās spēlētos –
Tavu gaišo un tumšo pusi
Izsekotu pavisam klusu.
No rīta teiktu – uz Mēness es biju!
Bet tam neviens neticēs – pieprasīs selfiju.
Sapņu selfijos zinātne atpaliek,
Tomēr mums nav bēdīgiem jāpaliek –
Fotošopi esot pat tie,
Kuriem zinātnē, vēsturē jāieiet…
Zināt ko nevaram, aprunāt nenāktos –
Pat ja uz Mēness kāds skumīgais pakārtos.
Tāda ietekme spīdeklim esot –
Nelīdzsvarotos pa gaisu nesot,
Kuri tad darot lietas baisas –
Ejot pa jumtiem, bet tajos ir plaisas…
Labāk liksim to Mēnesi mierā,
Paskatīsimies, kas notiks rītā.
Bet kad spīdekļi nomainīsies,
Logā Saules vaigs parādīsies.
Un varbūt kāds par to papriecāsies.
/Aija Štube/
***
Atceļiet!
***
Atceļiet sāpju likumu!
Uz Zemes atceliet!
Nevienam ar to nav līdzēts,
Ja līdzās vienmēr kāds cieš!
*
Zūd prieka dzirkstelītes
Kādreiz tik spožajās acīs,
Un neviens vairs nepasacīs,
Ka esi mīļa un daiļa.
*
Jo sāpes cērt kā ar zobenu,
Sāpes griež kā ar nazi,
Un šādu stāvokli nesaprotošie
Vēl arī smaidīt liek…
*
Bez sekām tas nepaliek –
Tiek atņemts dvēseles spēks –
Būt patiesai, neliekuļot
Un tādai kā esi, tālāk soļot.
*
Bet cilvēki, kuriem ir labi,
Gaida, lai labi ir tev.
Un ja tas tā nav
Un tu netēlo –
Neviens tevi nežēlo!
*
Visi sen jau ir projām,
Pat ja reizēm jautā:
“Kā tad tev iet?”
Patiesa atbilde gaidīta netiek –
Durvis sen jau ir ciet!
/Aija Štube/
***
Vai nav vienalga?
***
Paldies tev par to, ka esi,
Ka deviņas rozītes nesi
Un ļāvi man justies kā bērnam
Smaidošam un brīvam.
Varbūt tā būtu jājūtas
Ikvienam cilvēkam?
*
Un kas tad to liedz?
*
Sabiedrības modeļi
Reizēm ir liekuļi,
Dzīves “normālās” normas
Ir maskās stingušas formas.
Pat tie, kas saka, ka
Ārējos standartus neakceptē,
Parasti dara to kādas idejas ietekmē.
*
Bet vai nav vienalga tas viss,
Ja man esi tu, tev – es?
/Aija Štube/
***
Nestāvi priekšā
***
Nestāvi priekšā manai aizai!
Redzu, ne tilta, ne virves tur nav.
Domās jau esmu pāri šai plaisai –
Ar to arī pietika – saprast, ka nav
Cilvēku sacelto šķēršļu.
Es neredzu tos, jo eju pa savu –
Neviena vēl neietu pļavu,
Un nevelku līdzi sev lieku kravu
Ar sakrātām viedo zināšanām.
Visam savs laiks – nu ir laiks visu atstāt,
Lai brīvs ir saprāts, domas un sirds.
Un skat’ Tavu brīnumu – brīvi ejot,
Saule daudz spožāk un siltāk man mirdz!
/Aija Štube/
***
Šim stāstam nav nobeiguma
***
Tavi mīļie vārdi
Sirdij atsalt liek.
Pati brīnos, ka tādi
Man milzu daudzumā tiek.
*
Rožu kalnus tu dāvā
Un vēl visu ko, kas man dārgs.
Jūtos kā melodrāmā
Tik košā un kaislīgā.
*
Kas mēs viens otram esam?
Draugi vai vēl kaut kas?
Tā ejot, mēs satiekam daudzus,
Bet retais kļūst savējais.
*
Tu savējs pēc dvēselē lemtā
Kas esmu tev – izdomā pats.
Kā Vinnijam Pūkam medus,
Kā ezītim zvaigžņu nakts,
*
Kā baltajam zirgam migla,
Kā vēja sunim pats vējš,
Kā kādam iespēja līdzēt,
Vienkārši tā – par neko.
*
Un veltīgi, svešais, to dzēs –
Šim stāstam nav nobeiguma
Kamēr dzīvojam mēs.
/Aija Štube/
***
rudraija 