***

Nestāvi priekšā manai aizai!

Redzu, ne tilta, ne virves tur nav.

Domās jau esmu pāri šai plaisai –

Ar to arī pietika – saprast, ka nav

Cilvēku sacelto šķēršļu.

Es neredzu tos, jo eju pa savu –

Neviena vēl neietu pļavu,

Un nevelku līdzi sev lieku kravu

Ar sakrātām viedo zināšanām.

Visam savs laiks – nu ir laiks visu atstāt,

Lai brīvs ir saprāts, domas un sirds.

Un skat’ Tavu brīnumu – brīvi ejot,

Saule daudz spožāk un siltāk man mirdz!

/Aija Štube/

***