***
Pienenītes – viendienītes sacerējās,
Sajuta sauli, un tām jau pavasar’s.
Rudens rāda dabas likumu
Un savu – ilūziju atņēmēja varu.
Teic: “Kā varu, tā daru!”
Netaisnojies, tu parādi savu dabu.
/Aija Štube/
***
Monthly Archives: oktobris 2014
Vakar
***
Vakar vēl ziedēja pienenīte,
Šodien to plosa rudens vēji,
Šļācas lietus saules sejā,
Un kāds par to visu izrunājas
Šausmīgi sliktā dzejā. 🙂
/Aija Štube/
***
Prieka pavēlniece
***
Ilgu laiku lija, beidzot uzspīdēja
Prieka pavēlniece – Saule debesīs.
Visiem mazliet skumjiem silti novēlēja:
Tici, tavas skarbās dzīves rētas dzīs!
/Aija Štube/
***
Ceļi un strupceļi
***
Vai tu zini, kas mūs vieno?
Vai tu zini, kas mūs šķir?
Cauri labirintam skrienot,
Strupceļi ir jāatšķir.
*
Bet, ja brien pa mīnu lauku,
Likme viena – dzīvība.
Eju, mērķi redzot jauku –
Tur ir prieks un brīvība!
*
Varam tikties dabas takās,
Putnu dziesmās klausoties.
Gadās nonākt zvēru ķetnās,
Ļaužu sejās raugoties…
*
Riski būs uz katra ceļa.
Piedzimi – tev būs to iet!
Izvairies no gudrā Meļa.
Mērķis viņam – turēt ciet.
*
Nonāc tāda viltus varā,
Vārtiem priekšā akmens liels.
Grib, lai nonāc viņa barā,
Iedvešot, ka cits ir slikts.
*
Runā tādi, lai tos bīstas:
“Pērles cūkām neberiet!”
Tikai pērles sen nav īstas,
“Cūkas” – termins – iedvesiet!
*
Neklausi, ko katrs saka,
Tas var būt vien viltīgs flirts.
Vienmēr priekšā kāda taka,
Iet pa kuru? – Pateiks Sirds!
/Aija Štube/
***
Vējš
***
Vējš man izrauj lietussargu no rokām
Un iesviež peļķē, ar rudens lapām pilnā.
Pārvaru vēja pretestības spēku ar mokām,
Un drīz jau guļu ar izplestām rokām
Kaut kur starp peļķēm, lietussargu un mašīnām…
*
Uz mani kāds kliedz:”Vai tev dzīvība dārga?”
Manu seju mazgā lietus pavisam kluss.
“Kliedziet uz vēju” – skan mana balss tik vārga,
Man dārgāks ir miers, sen pāri plūst trokšņu kauss…
*
Kļūstu par rudens lapu, kas no koka atrāvusies krīt,
Un krītot virpuļo vēja vadītā dejā.
Lapu kaudzītē pamodīšos jau rīt,
Lietus atkal klauvēs manā kļavlapas sejā…
*
“Vai tev šī dzīvība nebija dārga?” – jautās dabas gari,
Un es teikšu, ka nē, jo paļaujos uz pavasari.
Ja kāds sacīs: ”Šeit glābiņu atrast vēl vari”,
Es pasmaidīšu kādam un teikšu:”Tā pats arī dari!”
/Aija Štube/
***
Mehānismā
***
Tu pazudīsi kaut kur starp tumsu un rīta blāzmu –
Tāpat kā ieradies šajā pasaulē,
Un domāji, ka šeit viss ir savādāk,
Bet izrādījās, ka savādāka esi tu pati…
Pasaule pieprasa standartu, tādēļ tevi tā lauza,
Par sīku detaļu milzu mehānismā sauca,
Iedvesa ikdienu un mācīja, kā pareizāk par tādu kļūt,
Bet tu izziņas kārā degsmē, kriti no mehānisma ārā,
Un devies tur, pati nezini kur – kur intuīcija vai deguns rāda.
Mehānismi dusmojās, draudēja, klāstīja – tā neesot labi,
Un dusošo cilvēku standartos iekļauties nākšoties,
Citādi tevī un viņos tāpat problēmas sākšoties.
Un sākās, jo neiekļāvies, dažā atmodas process bija jau sācies,
Un mehānismi sāka saprast, ka var arī savādāk – brīvāk,
Var neiekļauties, izlauzties, domāt, sapņot un lidot,
Un galu galā tā pavisam brīvi – bez bailēm – dzīvot.
Bet atnāca stiprāki kontrolieri – samala arī viņus…
Tā vēsture atkārtojas, bet atmiņa izdzēsta tiek,
Lai par Brīvībā piedzīvoto pat nojautas nepaliek.
Šai pasaulē nevalda rasisti, fašisti, komunisti, anarhisti,
Šai pasaulē valda disciplinēti hierarhiski mehānismi –
Ar laiku tie samaļ jebkuru Brīvo.
It īpaši, ja esi viens…
Bet, ko lai dara, ja savējie tikai tēlo, ka “pamodušies”,
Ja patiesībā mehānismi viņiem tam noticēt liek,
Lai tālāk jau viltus savējos sūta, kur samalti tiek
Visi tie, kas šiem viltniekiem notic kaut brīdi…
Viens neesot karotājs, pat, ja ar mieru tu nāc.
Ja apkārt aizmigušie nomodā esošus tēlo,
Kaislīgas scēnas tēlo un tevi vēl žēlo…
Cik ļoti tas apnicis – ne dzīvot, bet dzīvot TĀ,
Kā pareizi to darīt liek mehānismā…
Un tādēļ, kad piegriezīsies nu jau pavisam,
Neizstāstot savu dzīves stāstu nevienam mehānismam,
Ne trollim eņģeļa maskā, ne pārgudram bārdainim,
Tu pazudīsi starp tumsu un rīta blāzmu.
Un es ceru – tu atradīsi pasauli, kurā sapratīs tavu stāstu…
/Aija Štube/
***
Aptumsums
***
Aptumsis Mēness gaišā dienas laikā.
Skatieties katrs viens otram vaigā –
Varbūt tur vilkatis cilvēka veidolā
Staigā ar neziņu, kas jums padomā.
*
Cik daudz kontroles pašiem pār sevi
Situācijās, kad balso pret tevi?
Ja tu baro tad naidu un postu,
Rīt jau pārvērtīsies, lai kostu.
*
Runā toleranti, bez naida,
Tātad miers tavā dvēselē gaida –
Gaida to dienu, kad nebūs vairs azotēs
Paslēpti ieroči, glabāti pagultēs…
/Aija Štube/
***
Pilnmēness
***
Tavas acis spoži gail,
Apkārtējiem paliek bail.
Pilnmēnesī lidosim,
Pa Mēness ledu slidosim!
Tu jau proti šarmants būt,
Tā var lielu baudu gūt.
Kad uz Mēness paliks karsts,
Atpakaļ sauks Zemes krasts!
/Aija Štube/
***
Koķetētājs…
***
Kādēļ mēs vispār vēl runājam?
It kā svarīgas tēmas cilājam.
Tu joprojām centies pierādīt,
Savu pārliecību citiem iestāstīt.
*
Tu saki:”Cilvēks cilvēkam sargs”.
Kas ir “cilvēks”? – definējums bargs.
Visus kritērijus, kurus cieni tu,
Citiem liec par obligātu postulātu.
*
Un viss jau kaut cik labi būtu,
Ja šiem kritērijiem pats tu atbilstu…
Tad, lai “vecos grēkus” noslēptu,
Uzcel agresīvu aizsargbarjeru.
*
Pamācīt tev patīk tos, kas visam tic,
Noliedzot idejas, kuras izvirza cits.
Vienmēr kaislīgi tev patīk koķetēt,
Dzīves spēlēs centies uzvarēt.
/Aija Štube/
***
Rudens deja
***
Rudens zelts ir tavā sejā –
Mūžam jaunā, dzīvīgā.
Un tu saki – ejam dejā,
Virpulī kā pasakā!
*
Un es ļaujos, es jau eju,
Bārstu lapas, ālējos,
Simtiem krāsas krīt uz leju,
Spraužu matos savējos.
*
Mūsu deja ir bez smeldzes –
Atkal pavasar’s būs klāt!
Apkārt dabā tik daudz veltes,
Gribu tās tev dāvināt!
/Aija Štube/
***
rudraija 