Spokoties, jokoties

spokoties-jokoties..

***

Kurš te ies baidīties un ar ķirbjiem svaidīties?

Konfektes un saldumus svešiem diedelēt?

Kam jums tādi helovīni – svešu zemju klaidonīši?

Pašiem mums ķekatās ir gan nāve, mironīši,

Stārķi, lāči, siena gubas un visādi kustonīši.

Spokoties, jokoties, maskās tērpties,

Citiem no man’jakiem krūmos slēpties…

Laiks šis ir tādiem visai labvēlīgs,

Tādēļ neesi pārāk lētticīgs.

/Aija Štube/

***

P.S. Visam šim jampadracim milzu negatīvu nozīmi piešķirošie, paši neredz to, ka ir pirmie “vīrusu saķērušie”, kas jau tagad “mošķu” agresijas varā nonākuši plosās pa i-netu. Nu, tie, kuri tā dara. Uztveriet to visu ar smaidu, ja drīkst ko ieteikt.:)

Ķirbis smaidīgais..

***

Tā nāca lēnām. Kopā ar to gaisma sāka pamazām zust. Kad tā “rāpoja” pa ielām un manu palodzi, tumsa bija pārņēmusi jau visu apkārtni. Tā bija vienkārši migla 31.oktobra vakarā. 🙂

/A.Š./

***

Likten’s liek…

Liktens liek

***

Kaut tagad esmu Tumsā,

Sen zinu, Gaisma kur mīt,

Kamēr tūkstoši Tumsas priekšā,

Kā Gaismai tai ticot, krīt.

*

Es spēlējos tā, kā nebija atļauts dieviem,

Un šo to iemācījos no saviem sviedriem,

Vai jūsu “labdarību” īstais vārds nav uzdzīves,

Kurās jūsu rotaļlietasaizmigušo dzīves?!

*

Reiz Zinošie labticīgos atdeva Tumsas garam,

Un ironiski pateica: “Kā gribam, tā daram, jo varam!”

Bet tagad uz balta mūrīša sēžot jūs sakāt:

Tos tumšos draņķus sen vajadzēja pakārt!”

*

Es slīku un iemācījos elpot zem ūdens,

Ledus vāku pāragri uzlika aukstais rudens…

Kā domājat, cik vērta ir jūsu “eņģeliskā” elpa,

Ja ar vārdiem bez darbiem piesārņota kārtējā telpa?

*

Manā sirdī līdz spalam iedūrās asmens,

Galvu šķaidīja no muguras mests akmens…

Lai jums visas “labdarības” taisnīgi atmaksātas tiek!

Tā ne es, bet Likten’s pateikt liek!

/Aija Štube/

***

Rudens roze

PENTAX Image

***

Es nekad neuzzināšu,

Kā tu šeit nokļuvi,

Rudens roze…

*

Varbūt atraidītā dvēsele cieta,

Kad tevi Likteņupē svieda?

Varbūt Vasara pie Rudens

Atvadīties ciemos gāja,

Lai gan Rudens to neuzaicināja?

*

Rudens vēji pūš tevi Likteņu upē…

Nolemtība reizēm ir skaista

neatbilstība videi.

*

Rudens roze,

Tāda ir tava loze –

Tavu novīšanu negaida

Neviena banāla vāze.

/Aija Štube/

***

Veļu ceļi

Galerija_21_08_2013_no_neta_58

***

Rudens vēja suņi kauca,

Visas domas sajauca,

Tagad nav, kas parāda

Veļiem dzīvo maskarādi…

*

Pareizi viss bija,

Kad rudens lieti lija –

Vecas rētas dzija –

Visas nesadzija….

*

Veļu laikā klusi,

Kamēr tu vēl dusi,

Uz piekto debesspusi

Maskarāde aizgājusi…

*

Pa saviem ceļiem,

Pie seniem veļiem,

Lai nav lieki jamaldās –

No ļaudīm jābaidās…

*

No rīta lēca saule –

Auksta kā pasaule.

Viens otru sasildat

Siltiem vārdiem piepildot!

/Aija Štube/

***

Iemet savu dvēseli, kur vēlies!

Iemet savu dvēseli,kur vēlies..

***

Ja zini, kur tava dvēsele

Netiks tramdīta kā vēja suns,

To vietu izjauks nešpetna dzirkstele –

No ugunskura aizpūsta malduguns…

*

Iemet savu dvēseli, kur vēlies,

Un spēlējies – attēlā spoguļojies.

Rudens lapas, zeltaini mirkļi,

Laiva, kurai pietrūkst irkļi…

*

Lai atpakaļ vai tālāk tiktu,

Uz melnajiem vai baltiem kauliem liktu?

Varbūt no kauliem tiltu meistarotu?

Radošu darbību nemēdz saukt par sliktu?

*

Zināt par dvēseli – tas jau vēl nav viss.

Saprast, izjust to nāci mācīties,

Tādēļ nav iemesla par bijušo zūdīties,

Tas bija tādēļ, lai vari šeit rūdīties!

*

Ja zini, ka Laika te nav, vai to saproti?

Nav jēgas debesis pētīt tik apgaroti!

Apstājies, pārstāj prāta viļņus velt,

Un redzēsi – ko nest, ko nepacelt.

*

Iemet savu dvēseli, kur vēlies…

Un paspēlējies!

/Aija Štube/

***