***

Un atkal krustcelēs ir mana tauta,

Tās daļa “izsūtīta brīvībā”…

Un tam, ka nav neviena nenokauta,

Varbūt ir upurēts jau sen par daudz…

*

Par daudz ir ticēts tam, ko saka

Tie svešie “labvēļi”, kas uzspiest prot

Šai tautai varaskārus valdoņus,

Kas maskarādēs veikli tērpus maina.

*

Ko tauta gaida? Savu Vadoni?

Kas pateiks priekšā, kas ir labs, kas nē?

Bet iespējams, ka jāmodina Varoni

Sev Sirdī, sirdī – Cilvēcē?!

*

Jo Varonis ir paša brīvā griba

Un paša atbildība brīvā dvēselē,

Bet Dvēsele jau visu Redz un Saprot,

Ka Cilvēks mieru negūst karojot.

*

Bet krustceles stāv vaļā svešiem vējiem –

Ar labējiem vai kreisiem kopā iet?

Ir tikties laiks ar “svešiem” savējiem,

Kad tuvinieku pilīs greznie vārti ciet…

*

Šis apjukums: ar ko? par ko? Kāpēc?

Ir atgriezies kā senā dežavū…

Bet varbūt tā ir vētra ūdensglāzē

Un visu skaidros TV “Bez tabū”?

*

Bet dzelmes dziļumā ir miers un klusums.

Tur saknes dzīvo visam, kam ir Gara Spēks.

Tur izzūd viļņu ņirbas laicīgs satraukums,

Un it ne nieka nespēj kara spēks.

/Aija Štube/

***