***

Melna, melna Likteņupe

Jau no rīta Saulgriežos;

Virs tās upes debess smaga

Miljons sāpju mākoņos.

*

Melna debess, melna upe,

Melna gaisma spokojās:

Šai dienai viena sāpe –

Ieriebt tiem, kas jokojās.

*

Jokojot par citu sāpi,

Savu mazāk sajūtat?

Vai uz Stikla kalna jākāpj,

Citiem lauskas atstājot?

*

Kur palika sirdsApziņa

Nekļūdīgi jūtošā,

Ka pār citu galvām kāpjot,

Ejat ceļā postošā?

*

Melna, melna sirdsApziņa

Stikla zārku apsargā.

Tai bij dots uzdevums

Nelaist Dvēs’li pastaigā…

*

Melnas domas, melni darbi

Cenšās Gaismu apmelot,

Redzot savu atspīdumu

Baltās Dvēs’les spogulī.

*

Baltā Dvēs’le dubļus brida,

Saltas sirdis sasildot;

Dzīves vētrās notraipīta,

Savējo nepazīta…

/Aija Štube/

***