***

Kaut tagad esmu Tumsā,

Sen zinu, Gaisma kur mīt,

Kamēr tūkstoši Tumsas priekšā,

Kā Gaismai tai ticot, krīt.

*

Es spēlējos tā, kā nebija atļauts dieviem,

Un šo to iemācījos no saviem sviedriem,

Vai jūsu “labdarību” īstais vārds nav uzdzīves,

Kurās jūsu rotaļlietas – aizmigušo dzīves?!

*

Reiz Zinošie labticīgos atdeva Tumsas garam,

Un ironiski pateica: “Kā gribam, tā daram, jo varam!”

Bet tagad uz balta mūrīša sēžot jūs sakāt:

“Tos tumšos draņķus sen vajadzēja pakārt!”

*

Es slīku un iemācījos elpot zem ūdens,

Ledus vāku pāragri uzlika aukstais rudens…

Kā domājat, cik vērta ir jūsu “eņģeliskā” elpa,

Ja ar vārdiem bez darbiem piesārņota kārtējā telpa?

*

Manā sirdī līdz spalam iedūrās asmens,

Galvu šķaidīja no muguras mests akmens…

Lai jums visas “labdarības” taisnīgi atmaksātas tiek!

Tā ne es, bet Likten’s pateikt liek!

/Aija Štube/

***