***

Mani šķietamie draugi,

Jūs par klupšanas akmeņiem kļuvāt,

Un raugi – nu jau nāve ir stipri tuvāk,

Nekā bija pirms jums.

*

Jūsos – nobriedušos vīros,

Manā uztverē saprātīgos,

Palīdzēt reāli sološos

Ar pavisam naivu nolūku

Meklēju mani pametušā tēva padomu.

*

To vietā, laikā nesaņēmu.

Un drošību, un mīlestību,

Kuras tik ļoti trūka,

Ka turējos pie salauztas smilgas,

Un pat tā man spēkus deva…

*

Bet jums bija cita ideja par dzīvei.

Manas ilgas – slimīgs murgojums,

Mana palīdzība, sniegta no sirds,

Atbildē – kārtējais uzbrukums!

Un kārtējais sabrukums…

*

Nu jau par vēlu – spēka vairs nav,

Nāves miera dvašu jau jūtu,

Bet toreiz – pirms gadiem divdesmit,

Nebija vēl par vēlu – un jums bija laiks!

*

Uz mani nedrīkst kliegt!

Es saprotu arī nepateikto,

Bet ļauno, uzbrūkošo

Nespēj nosargāt tā dzelžu sēta,

Ko izlaupīja vēl mazai man svešie…

*

Nu esmu gudrāka.

Man elles draudi – nieks.

Es atšķiru, kas ienaidnieks, kas draugs.

Vien Savējos es satikt vēlējos,

Bet pārdzīvotais nu jau to man liedz.

*

Mana dzīve paiet kā cellē,

Kaut tāda nav mana daba:

Dzīve un Mīla un Brīvie Cilvēki sauc –

Žēl, ka ne mani…

*

Šai vidē, starp Svešiem

Izrauties neļaujot,

Lemjat vientulībai

Stindzinoši saltai.

*

Līdz izmisumam

Jācīnās dvēselē

Palikt Baltai!

Un nekļūt saltai

Pret jums…

/Aija Štube/

***