***
Ne rudens roze vairs,
Bet ziemas sala skarta,
Kam acīs leduspuķes
Spoguļojas, zied un kūst.
Vēl siltās acis ledu kausēt spēj,
Bet sals no jauna saltus graudus sēj.
*
Jau acīs ledus, sals un arī vienaldzība.
Ir skatiens auksts un mierīgs tā kā kaps.
Klāj sidrabsarma vārdu “Aizmirstība” –
Ir auksts mans kamīns, auksts ir viss, kas labs.
/Aija Štube/
***
***
“Es nepieminu ļaunu.
Kāpēc vairot sāpes?
Lai vairojas labāk prieks.”
Tā pateikt ir viegli,
Kad no pasaules
Netiek vairs gaidīts nekas.
Sāpes visiem kausiem pāri sen lijušas,
Asiņainās rētas pusapdzijušas.
Neskaries klāt! Nevēlos pieminēt!
Tikai aizmirstība var dziedināt.
Cīņai par taisnību
Vairāk nav spēka,
Un no katra saules lēkta
Tiek gaidīts vienīgi miers.
Jo visi, ko mīlēji – nodeva, pameta,
Pamesto svešie nesaudzēja.
Vispārējā vienaldzībā pāri tika sēta
Salta, balta, sidrabota salnas aplikācija.
Tāds nomocīts baltais kaķītis,
Sociāli apkopts un nomazgāts bomzītis.
Nav viņā vairs dzīvot prieks,
Acis pārgurums ver ciet.
Baltā meditācijā ir miegs un miers
mur, murr, murrr.
Ļaunums pats savu atmaksas uguni kur,
Kamēr dažiem šīs pasaules smagums jānotur.
/Aija Štube/
***
(Subjektīvi par tēmu K.Skalbe “Kaķīša dzirnavas”.)
***
Kad tu kaut ko soli, tev tas ir pa jokam,
Izrādās, ka aizmirsts viss ir dienā tajā pašā.
Un kas par to, ka otrs noticēja?
Sekas sekoja – tici vai nē,
Bet katru reizi kāds nokavē.
Izjaukts ir ritms – dabas likts,
Jau atkal kāds meklē, kurš ir slikts…
Tu smejies, tev šodien ir jautri,
Nekas, ka otram plecos krauti
Smagumi, ko panest paredzēts bij’ kopā.
Pieskriet, paķert savu daļu pašā ceļa galā –
Tā nav palīdzība – bezrūpīga vienaldzība.
Sajaukti termini tavā galvā –
Tā bija atbildība!
Ja vārdu saki – tas nav tāpat vien –
Vārdi likteņus sien un atraisa,
Un tikai no malas skatoties šķiet,
Ka viss – no gaisa…
/Aija štube/
***
“Garīgais egoisms”, “farizejisms” un kas tikai vēl reizēm mēdz sekot šim garīgās pašapziņas stāvoklim. Īpaša pazīme – diskusiju grupās censties pierādīt savu taisnību un savu uzskatu pārākumu, pareizākumu par visiem citiem.
***
***
Vienaldzība
Vienaldzība ir dēmona klubkrēsls, bet tieši tā ir dzirdama ielās, tērpusies pašapmierinātības un kultūras groteskajās drānās.
( Frederiks Garsija Lorka)
***
***
rudraija 