***

Dzīvotgribas vācelīti savāciet man ceļā līdz.

Došos nezināmā vietā – pašā elles rīklē.

Domājams, ka tur neviens nevienam nepalīdz,

Varbūt tikai nagus, ragus asina un vīlē.

*

Kas tad sūta mani laisties tādā tumsas dzīlē?

Liktenim ir noteikumi, man ir izvēle.

Iet vai neiet? Nebūt? Būt? Kauliņi tiek mesti.

Tā ir manas brīvās gribas brīva pavēle.

*

Varbūt neredzēšu sauli, vismaz kā uz Zemes.

Varbūt palaidīšu garām visu pavasari.

Un varbūt, ka pietrūks man atgriešanās dziņas,

Tomēr kauliņi ir mesti – tātad: ej un dari!

/Aija Štube/

***